Bībeles lasījums /Jeremijas 7, 16-34/

Un tu par šo tautu nelūdz, nekauc un nelūdz par tiem! Mani nelūdz, jo es nedzirdu! Vai tu neredzi, ko viņi dara Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās? Dēli vāc malku, tēvi dedz uguni, un sievas jauc mīklu, lai ceptu elku maizes debesu ķēniņienei. Viņi lej vīna upuri citiem dieviem, kaitinādami mani! Vai mani tie kaitina? – saka Kungs, – vai ne sevi, pašiem par kaunu? Tādēļ tā saka Kungs Dievs: redzi, šajā vietā izlīs manas dusmas un niknums – pār cilvēku un pār zvēru, pār lauka koku un pār zemes augli: viss degs, ka ne nodzēst!”
Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Jūsu sadedzināmos upurus lieciet pie jūsu kaujamiem upuriem un rijiet gaļu! Jo jūsu tēviem todien, kad es tos izvedu no Ēģiptes zemes, es neko neteicu un nepavēlēju par sadedzināmajiem upuriem un kaujamiem upuriem. Es pavēlēju šos vārdus: klausieties manā balsī, un es būšu jums par Dievu, un jūs būsiet mana tauta, un jūs staigāsiet pa tiem ceļiem, kurus es jums pavēlu – un jums būs labi. Bet viņi neklausījās, pat ausi nepastiepa un staigāja savā padomā un savu ļauno siržu stūrgalvībā – gāja atpakaļ, ne uz priekšu! No tās dienas, kad jūsu tēvi iznāca no Ēģiptes zemes, līdz pat šai dienai es esmu sūtījis pie jums daudzus savus kalpus, praviešus. Ik dienas es nemitējos, tos sūtīdams. Bet viņi manī neklausījās – pat ausi nepastiepa un bija stūrgalvīgi, un darīja ļaunu vairāk par saviem tēviem! Tu runāsi uz viņiem visus šos vārdus, bet tie tevī neklausīsies, tu sauksi uz viņiem, bet tie neatbildēs! Saki viņiem: šī ir tauta, kas neklausa sava Dieva Kunga balsij un nelabojas: patiesība ir izdeldēta un iznīdēta no viņu lūpām!
Cērp nost savus matus, met tos prom
un raudi pār kailajiem kalniem,
jo Kungs ir atmetis un atstūmis
sava barguma audzi!
Jūdas dēli darīja ļaunu, man redzot, saka Kungs, savus dievekļus tie nolika namā, kas saukts manā vārdā, un aptraipīja to.  Tie cēla ziedokļus Tofetā, Ben-Hinnomas ielejā, lai tur ugunī dedzinātu savus dēlus un meitas. To es neesmu pavēlējis, tas nenāk no manas sirds!
Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, kad to vairs nesauks par Tofetu un Ben-Hinnomas ieleju, bet par Slepkavu ieleju. Tie nāks apbedīt Tofetā, jo citur vairs nebūs vietas! Šīs tautas līķi kļūs par barību debesu putniem un zemes zvēriem, neviens tos netramdīs projām!  Es darīšu, ka Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās vairs neskanēs ne līksmes, ne prieka balss, ne līgavaiņa, ne līgavas balss, un šī zeme kļūs par postažu.”

Bībeles pārdomas

Dievs, ko Tu saki man šodien caur savu vārdu? Kāda ir Tava vēsts man? Es klausos.

Pravieši nevarēja nepravietot, lai arī cik nepatīkams reizēm bija pravietojums. Jeremiju tauta uzskatīja par nodevēju, jo viņš uzdrošinājās pateikt šo smago vēsti. Bet pirms viņš varēja „mierināt nomocītos”, viņam vajadzēja „sāpināt apmierinātos”. Tauta bija apmainījusi Dieva Tēva pielūgsmi mātes zemes – tā sauktās „debesu ķēniņienes” pielūgsmē (18.p.). Šādi ugunskuri nomainīja patiesā Dieva pielūgsmi templī (17.-19.p.). Tas izskatījās labi un cilvēki jutās labi, bet Dievs teica: „Es būšu tik dusmīgs, ka visu aizdedzināšu.” (20.p.). Dievs spriež nāves sodu tādai kalpošanai un pielūgsmei, kur centrā ir cilvēka „es”, jo tur nav nekādas saistības ar Dieva pagodināšanu. Jūda nepielūdza Dievu patiesi, bet viņu pielūgsme drīzāk bija organizēta liekulība – rituāls bez attiecībām, kas ved prom no Dieva, kur nav nekā garīga. Dievs to saka, atmaskodams šādas fantāzijas, novirzīšanos no patiesības un izklaides meklēšanu aiz pielūgsmes maskas (25.-26.p.). Kad cilvēku vēlmes sagrauj Dieva vārda vietu, tad Dievs, ko cilvēki ir tīši atmetuši, var arī atmest cilvēkus (29.-34.p.).

Šī vēsts tiešām ir smaga, arī tautas grēks ir smags. Dievs nav aizgājis prom no savējiem, kā viņiem varbūt šķita. Viņi grēkoja, jo Dievs šķietami neiejaucās. Tauta bija pārpratusi Dieva pacietību, gaidot uz atgriešanos, un turpināja grēkot. Vai nav tā, ka šādu pašu rīcību mēs varam saskatīt savā dzīvē ik pa laikam? Dievs, nebeidz ar savu Garu runāt mūsos, lai mēs nožēlojam un atgriežamies!

Kāds ir tavs dievkalpojums? Kā tu kalpo Dievam ik dienas? Izmeklē savu sirdi un savus paradumus! Lūdz, lai Dievs parāda to, kas būtu jāmaina! Un esi drosmīgs mainīties!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.