Bībeles lasījums /Ebrejiem 12, 18–29/
Jūs taču neesat pienākuši klāt tādam kalnam, ko var aptaustīt ar rokām, nedz arī kvēlojošai ugunij, negaisa krēslai, melnai tumsai un viesuļvētrai, 19 nedz tauru skaņām vai runājošai balsij, kuru dzirdēdami ļaudis lūdza, lai tiem vairs netiek sacīts ne vārds. 20 Tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja šim kalnam pieskaras kāds zvērs, tas jānomētā akmeņiem. – 21 Redzētais bija tik briesmīgs, ka Mozus sacīja: es esmu izbijies un šausmu pārņemts. 22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai – debesu Jeruzālemei un neskaitāmu eņģeļu pulku svētku svinībām, 23 jūs esat tuvojušies pirmdzimušo draudzei, kuru vārdi ir ierakstīti debesīs, un Dievam, visu tiesnesim, un to dvēselēm, kas sasnieguši pilnību. 24 Jūs esat tuvojušies jaunās derības vidutājam Jēzum un apslacīšanai ar viņa asinīm, kas runā daudz stiprāk par Ābela asinīm. 25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Ja sodam neizbēga tie, kas noraidīja to, kas reiz brīdināja virs zemes, tad vēl jo mazāk mēs, ja noraidīsim to, kas tagad brīdina no debesīm. 26 Viņa balss toreiz satricināja tikai zemi, bet tagad viņš ir pasludinājis: vēl reizi es satricināšu ne vien zemi, bet arī debesis. – 27 Vārdi “vēl reizi” skaidri norāda, ka visu, kas satricināms, viņš tad paņems prom kā piederīgu radībai, lai paliktu nesatricināmais. 28 Tādēļ, iemantodami nesatricināmu Valstību, būsim pateicīgi Dievam, kalpojot viņam tīkami ar godbijību, 29 jo mūsu Dievs ir kā uguns, kas aprij!
Bībeles pārdomas
Vai tu esi kādreiz piedzīvojis, ka daba atklāj Dieva dabu – maigumu, varenību, dusmas, radošumu? Kā tu tad jūties?
Šajos pantos atklājas Dieva nepārspējamā varenība, un autors palīdz mums to saprast, izmantodams dabas aprakstus. Kad zemes pamati kustas, mēs esam aicināti pielūgt Dievu bijībā un pazemībā (26.-28.p.). Vēstules autors uzbur ainas ar dūmojošiem kalniem, eņģeļiem un vīzijām, apokaliptiskiem sapņiem, un tas viss, lai parādītu, ka nav iespējams Dievu pieradināt un ielikt kastītē. Dievs ir un paliek Dievs. Mēs gan esam redzējuši Jēzu un zinām, kāds Viņš ir bijis, tomēr patiesība par Dievu ir pārāka par jebkuru realitāti. Dievs var būt gan maigs un žēlīgs, Viņš rūpējas par mums kā gans par avīm, Dievs var būt arī kā vulkāns, kā vētra, ko nevar aptaustīt rokām, kurai nevar pat pietuvoties. Šis Dievs apklusina mūs, aptur mūsu ikdienas rutīnu, mūsu parunāšanos un aprunāšanos par Viņu, mūsu labās domas par mums pašiem un pievērš mūsu uzmanību sev – īstajam, dzīvajam Dievam. Šis Dievs, kas atklājas pērkonā, ir arī Dievs, kas ir apžēlojies par mums un ierakstījis mūsu vārdu debesīs ar sava Dēla asinīm. Tāds nu Viņš ir! Vēstules autors brīdina, lai nenoraidām Viņu. Tad nu pārdomāsim, kāda ir mūsu sirds un mūsu domas, mūsu attieksme un mūsu darbi.
Dievs, tu esi brīnums! Pārdomā šodien tās Dievs īpašības, kuras lasīji šodien! Ļauj, lai tās satricina tavas domas, pārkausē tevi, pārmaina tevi!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.