Bībeles lasījums /Jeremijas 23, 9–40/
9 Par praviešiem:
mana sirds satriekta,
man mīksti visi kauli,
es biju kā piedzēries,
kā vīrs, kuru vīns pievārējis, –
no Kunga un viņa svētuma vārdiem!
10 Laulības pārkāpēju pilna ir zeme!
Zeme sēro viņu lāsta dēļ,
un tuksneša ganības kalst –
tie skrēja pēc ļauna,
un viņu varenība
ir netaisna!
11 “Gan pravietis, gan priesteris
dzen neģēlību,
pat manā namā
es atrodu viņu ļaunumu,”
saka Kungs.
12 “Tādēļ to ceļš būs slidens!
Tumsā tos grūdīs, tie iekritīs tur,
jo es nesu tiem ļaunu
viņu piemeklēšanas gadā,”
saka Kungs.
13 “Pie Samarijas praviešiem
es redzēju nelietību,
tie Baalam pravietoja
un aizvīla manu tautu Israēlu!
14 Pie Jeruzālemes praviešiem
es redzēju šaušalas –
pārkāpj laulību un melo,
un vingrina ļaunumā roku!
Neviens no sava ļaunuma nenovēršas –
tie visi ir kā Sodoma,
visi kopā kā Gomora!”
15 Tādēļ tā saka Pulku Kungs par praviešiem:
“Redzi, es viņus vērmelēm barošu
un ar indes ūdeni dzirdīšu!
Jo no Jeruzālemes praviešiem
neģēlība iziet pa visu zemi!”
16 Tā saka Pulku Kungs:
“Neklausieties to praviešu vārdos,
kuri jums pravieto, –
tie melš tukšu
un runā, ko pareģo viņu sirds,
nevis no Kunga mutes!
17 Uz tiem, kas nopaļā Kunga vārdu,
tie runātin runā:
jums būs miers!
Tiem, kas savas sirds stūrgalvībā staigā,
tie saka: ļaunums nenāks pār jums!
18 Bet kurš stāvēja Kunga pulkā
un redzēja, dzirdēja viņa vārdu?
Kas klausījās viņa vārdos un sadzirdēja?!”
19 Redzi, atnāca Kunga niknuma vētra,
un viesulis virpuļo,
tas ķers ļaundaru galvu!
20 Kunga dusmas prom negriezīsies,
līdz viņš izdarīs un panāks,
ko viņa sirds nodomājusi! –
pēdējās dienās,
tad gan jūs zināsiet, kur saprašana!
21 “Es šos praviešus nesūtīju –
bet viņi skrien!
Es uz tiem nerunāju –
bet viņi pravieto!
22 Ja manā pulkā
tie būtu stāvējuši,
tad manai tautai
būtu teikuši manus vārdus
un atgriezuši tos
no viņu ļaunajiem ceļiem
un viņu ļaunajiem darbiem!
23 Vai es neesmu tuvs Dievs?”
saka Kungs,
“taču ne tāls Dievs!
24 Vai vīrs paslēpsies slēptuvē,
ka es neredzēšu? –
saka Kungs,
vai ne es
piepildu debesis un zemi? –
saka Kungs.
25 Es dzirdēju,
ko teica tie pravieši,
kas manā vārdā
pravieto melus:
nosapņoju, nosapņoju!
26 Cik ilgi vēl
mans vārds būs
to praviešu sirdī,
kuri pravieto melus?
Un pie tiem praviešiem,
kuri – savas sirds viltu?
27 Tie grib, lai ir aizmirsts
mans vārds manā tautā –
ar saviem sapņiem,
ko tie stāsta viens otram!
Tāpat viņu tēvi
aizmirsa manu vārdu Baala dēļ!
28 Pravietis, kam ir sapnis,
stāsta sapni,
un, kam ir mans vārds,
tas patiesi runā manu vārdu!
Kas salmiem kopīgs ar kviešiem?! –
saka Kungs.
29 Vai mans vārds nav kā uguns,
saka Kungs,
un kā āmurs, kas sadragā klinti?
30 Tādēļ, redzi, es esmu pret tiem praviešiem, saka Kungs, kas viens otram zog manus vārdus! 31 Redzi, es esmu pret tiem praviešiem, saka Kungs, kuri ņemas ar savu mēli teikt: tā saka Kungs. 32 Redzi, es esmu pret tiem, kuri pravieto melu sapņus – kas tos stāsta un aizviļ manu tautu ar saviem meliem un bezkaunīgu muldēšanu! Es tos nesūtīju un tiem nepavēlēju, šai tautai tie nelīdz nenieka,” saka Kungs.
33 “Kad tev šī tauta vai pravietis, vai priesteris jautās: kur Kunga pravietojumu nasta? – saki tiem: jūs esat nasta, un es jūs atmetīšu! – saka Kungs. – 34 Un, ja pravietis vai priesteris, vai tauta teiks: šī ir Kunga pravietojumu nasta, – tad es piemeklēšu to vīru un viņa namu! 35 Tā sakiet viens otram, ik vīrs savam brālim: ko Kungs atbildēja? Ko Kungs sacīja? – 36 Aizmirstiet “Kunga pravietojumu nastu”, jo katram viņa sacītais būs pašam par nastu, jo tā jūs apgriežat otrādi dzīvā Dieva, Pulku Kunga, mūsu Dieva, vārdus! 37 Tā sakiet pravietim: ko tev atbildēja Kungs? Ko teica Kungs? – 38 Un, ja jūs teiksiet: “Kunga pravietojumu nasta”, – tad tā saka Kungs: tādēļ, ka jūs teicāt šos vārdus “Kunga pravietojumu nasta”, kaut arī es pie jums sūtīju, sacīdams: nesakiet “Kunga pravietojumu nasta”, 39 tad, redzi, tādēļ es pacelšu jūs kā nastu un aizmetīšu projām no sava vaiga kopā ar pilsētu, ko es devu jums un jūsu tēviem! 40 Es došu mūžīgu izsmieklu un mūžīgu negodu – tas netiks aizmirsts!”
Bībeles pārdomas
Dievs ir tevi mīlējis jau no paša sākuma. Atpūties Viņa klātbūtnē!
Viens jautājums, kas nomoka visu laiku kristiešus, ir – kā zināt Dieva gribu? Ja mēs cenšamies sekot Jēzum savā dzīvē, kā lai mēs saprotam, kurš ir tas ceļš, pa kuru mums jāstaigā? Jeremija grib mācīt savus klausītājus par viltus praviešiem (16.-17.p.). Viņš vēlas, lai cilvēki saprot, kurš runā vārdu no Dieva un kurš nē. Tas ir tikpat svarīgi arī mūsdienās. Tomēr mēs neesam aicināti tiesāt viens otru, tā vietā mēs esam aicināti iedrošināt, mācīt, motivēt un izaicināt viens otru mūsu ikdienas ceļā kopā ar Dievu. Varbūt, ka mums nav tik izteiksmīgs vārdu krājums un tik barga personība kā Jeremijam, bet, lasot viņa pravietojumus un lūgšanas, mēs varam redzēt viņa iekšējo konfliktu un nedrošību, tāpat arī viņa spēku un drosmi. Viņš nemaz nav tik ļoti savādāks kā mēs. Kāds cilvēks reiz teica, ka katram ir vajadzīga „sāpe dvēselē, kas dzen mūs pāri saviem spēkiem”, un tieši tā arī dzen Jeremiju un iedvesmo viņu runāt patiesību no Dieva, pat tad, kad tā nav patīkama.
Pateicies Dievam par Jeremiju, par viņa drosmi un ticību. Lai viņa kaislīgā daba un iekšējās sāpes iedvesmo tevi būt daudz enerģiskākam savā ticībā!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.