/Lūkas 14, 25–35/

25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja:
26 “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.
28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,
29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu,
30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.
31 Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem;
32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.
33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34 Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot?
35 Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!”

Bībeles pārdomas

“Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.“(Efeziešiem 2, 10)

Kā tu domā, vai daudzi no tiem ļaudīm, kas tolaik sekoja Jēzum, vēlējās kļūt par Viņa mācekļiem? Tas taču bija liels brīnums – atrasties tuvu šim cilvēkam, kurš dziedināja slimos, uzcēla no nāves nomirušos, izrādīja līdzjūtību nabagiem, strīdējās ar tik pareizajiem, bet bezjūtīgajiem farizejiem. Tā bija privilēģija – saukties par Viņa mācekli, uzzināt, kā Viņš to visu spēj, varbūt iemācīties kaut ko arī pašam. Taču Jēzus pats nesteidzās katru savu apjūsmotāju saukt par savu mācekli. Viņš stāsta, ko tas patiesībā nozīmē (26.-27.p.). Daudzi noteikti nebija iedomājušies, ka tas ir tik grūti. Varbūt daudzi tagad pa īstam sāka aptvert, ka Jēzus tiešām ir kas īpašs. Tik īpašs, ka Viņam ir tiesības prasīt, lai Viņa dēļ aizmirst savus tuviniekus, pat savu dzīvību. Aizmirst visu, kas līdz šim bijis dārgs un nozīmīgs, lai sekotu Jēzum. Kurš ir tam gatavs? Ar ļaudīm saprotamiem piemēriem (28.-33.p.) Jēzus paskaidro, kāpēc ir svarīgi jau pašā sākumā zināt, ko no katra prasa sekošana Viņam. Var jau neapdomājot skriet pa galvu pa kaklu, vērot Jēzus brīnumus, sajūsmināties, bet ar to vien ir par maz. Jēzus prasa visu mācekļu dzīvi, tikai tā varēs mācīties un strādāt no tīras sirds. Citādi būs tā kā piemērā ar sāli (34.-35.p) – kāds domās, ka māceklis ir derīgs, bet patiesībā viņš ir nederīgs, jo daudzas citas lietas, citi cilvēki viņam ir svarīgāki par Jēzu.

Kam ir ausi to dzirdēt? Kas klausās Jēzus vārdos šodien? Tik daudziem ir grūti ļaut Jēzum patiesi strādāt savā sirdī, lai parādītu, kas tur vēl ir ārā izmetams, kas ir svarīgāks par Viņu. Jēzus nav slēpis no ļaudīm, ko maksā sekošana Viņam. Arī mēs to zinām. Kas traucē man būt par īstu Jēzus mācekli?

Kā tu saproti 33. pantu? Kā tas īstenojas tavā dzīvē? Lūdz, lai Jēzus tev palīdz saprast dzīves īstās vērtības.

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.