Bībeles lasījums /2. Mozus 16, 9–36/
Un Mozus teica Āronam: “Saki visai Israēla dēlu sapulcei: tuvojieties Kungam, jo viņš jūsu kurnēšanu ir dzirdējis!” Un, kad Ārons runāja ar visu Israēla dēlu sapulci, viņi palūkojās tuksnesī, un redzi – mākonī parādījās Kunga godība! Un Kungs teica Mozum: “Esmu dzirdējis Israēla dēlu kurnēšanu. Saki tiem: pret vakaru jūs ēdīsiet gaļu un pret rītu jūs būsiet sāti ar maizi, tad jūs zināsiet, ka es esmu Kungs, jūsu Dievs!” Un vakarā atlidoja paipalas un noklāja visu nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasas klājums. Nožuva rasas klājums, redzi, tuksnesī bija kaut kas plāns kā zvīņas, plāns kā sarma uz zemes! Israēla dēli to ieraudzīja un teica cits citam: “Kas tas ir?!” – jo viņi nezināja, kas tas ir. Un Mozus tiem teica: “Tā ir maize, to Kungs jums devis ēst! Kungs jums ir pavēlējis tā: savāciet to, cik katram vajag ēšanai, pa omeram uz cilvēku, ņemiet pēc ļaužu skaita, kas jūsu teltīs!” Israēla dēli tā darīja, viņi savāca dažs vairāk, dažs mazāk. Viņi izmērīja ar omeru – un tam, kam bija vairāk, nebija palicis pāri, bet tam, kam bija mazāk, nebija pietrūcis – viņi savāca tik, cik katram vajadzēja ēšanai. Un Mozus tiem teica: “Neviens lai to neatstāj līdz rītam!” Bet viņi neklausīja Mozu, daži atstāja līdz rītam – un tas sapuva, un tajā iemetās tārpi. Tad Mozus noskaitās uz tiem. Un viņi vāca to katru rītu – cik katram vajadzēja ēšanai, jo, kad karsēja saule, tas izkusa. Un sestajā dienā notika tā – viņi savāca divtik maizes, divus omerus katram, un sanāca visi pulka vadoņi un pastāstīja to Mozum. Un viņš tiem teica: “Tā Kungs sacīja: Kungam rīt ir sabats, svētais sabats, – cepiet, kas jums jācep, un vāriet, kas jums jāvāra, un visu, kas jums atlicis, nolieciet un pataupiet rītam!” Viņi to nolika līdz rītam, kā Mozus pavēlēja, un tas nesapuva, un tārpi tajā neiemetās. Un Mozus teica: “Ēdiet to šodien, jo šodien ir sabats Kungam, šodien jūs laukā neko neatradīsiet! Sešas dienas to vāciet, bet septītajā dienā ir sabats – tad nekā nebūs!” Un septītajā dienā notika tā – daži no ļaudīm aizgāja vākt, bet nekā neatrada! Un Kungs teica Mozum: “Cik ilgi jūs liegsieties turēt manas pavēles un manu bauslību?! Redziet – Kungs jums devis sabatu! – tādēļ sestajā dienā viņš jums dod maizi divām dienām! Palieciet katrs, kur esat, septītajā dienā lai neviens nekur neiet!” Un tauta atpūtās septītajā dienā. Un Israēla nams nosauca to par mannu, tā bija balta kā koriandra sēkla un garšoja kā cepums ar medu! Un Mozus teica: “Kungs ir pavēlējis šādi: pieberiet omeru ar to un saglabājiet uz jūsu paaudzēm, lai jūs redzētu to maizi, ar kuru es jūs ēdināju tuksnesī, kad izvedu no Ēģiptes zemes!” Mozus teica Āronam: “Ņem krūku un ieber tajā pilnu omeru mannas, noliec to Kunga priekšā, lai saglabātu uz paaudzēm!” Kā Kungs Mozum pavēlēja, tā Ārons to novietoja liecības priekšā, lai saglabātu. Israēla dēli ēda mannu četrdesmit gadus, līdz nonāca apdzīvotā zemē, viņi ēda mannu, kamēr nonāca līdz Kanaāna zemei. Omers ir viena desmitā daļa ēfas.
Bībeles pārdomas
Labās grāmatās bieži kāda doma ir ierakstīta “starp rindām”. Vai es redzu, ko Dievs “starp rindām” saka ar manas dzīves notikumiem?
Ēšana ir viena no cilvēku galvenajām vajadzībām. Neēdot nav iespējams dzīvot, vismaz ne pārāk ilgu laiku, kur nu vēl doties pārgājienos vai aktīvi strādāt. Veselai tautai tuksnesī nav pārāk lielu cerību pašiem apgādāt sevi ar pārtiku. Varbūt arī tādēļ tautai bija grūti būt pārliecinātai par Dieva vadību. Dievs zina cilvēku vajadzības. Tikpat labi Viņš dzird arī viņu saucienus un kurnēšanu. Un viņi arī saņem – gan gaļu, gan maizi; tieši to, ko ir gribējuši.
Īpatnējs ir veids, kā Dievs to dod. Gaļa pie ēdājiem atlido pati. Pēc maizes dodoties, ir vienīgi jāiziet ārpus nometnes un jāsalasa (13.-15.p.). Tomēr tā nav parasta maize. Dieva nodoms nav tikai pabarot tautu, Viņš vēlas to arī mācīt un pārbaudīt (4.p.). Kāpēc tieši tādā veidā? Vai Viņam nebūtu bijis iespējams pabarot ļaudis savādāk?
Kā tad Israēla tautai pārbaudēs klājas? Vispirms, maizes lasīšanai ir īpaši noteikumi (16.-18.p.). Ko viņi domāja, redzot lasīšanas rezultātus? Dieva darbs vai sagadīšanās? Uz rītu pataupīt ēdienu gan gribējās daudziem (19.-20.p.). Kāpēc gan, piedzīvojot vienu Dieva brīnumu, man vienmēr ir grūti noticēt, ka Dievs būs spējīgs to paveikt vēlreiz? Varbūt manna no debesīm nokritusi nejauši, un rīt tās vairs var nebūt. Vai varbūt Dievs līdz rītam būs pārdomājis, un mūs vairs nebaros? Vai varbūt stāvējis ēdiens ir labāks? Bet arī trešajā pārbaudē un mācību stundā neklājas vieglāk (22.-30.p.). Pieradums? Nedomāšana? Kas cits?
Vai, saņemot no Dieva praktiskas lietas, es apzinos, ka Viņš man vēlas teikt ko vairāk par “Še, ņem!”? Un cik nozīmīga ir paklausība Dievam arī mazās lietās? Manna tiek salasīta un uzglabāta nākošajām paaudzēm (32.-34.p.). Man droši vien būtu interesanti uz to paskatīties šodien.
Mēģini šodien paskatīties uz tev piederošajām lietām kā Dieva dotām. Kā izmainās tava attieksme pret to esību un lieotjumu?
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.