Bībeles lasījums /Jeremijas 11,18 –12,6/
18 Kungs lika man zināt, un nu zinu, viņš man parādīja to darbus. 19 Bet es biju kā rāms jērs, uz kaušanu novests, un es nezināju, ka tie pret mani perina ienaidu: sapūdēsim koku kopā ar augli un nocirtīsim to no dzīvo zemes, lai viņa vārdu vairs neatceras!
20 Pulku Kungs,
tu tiesā taisni!
Tu pārbaudi sirdis un nieres!
Es taču redzēšu, kā tu tiem atrieb,
jo tev es uzticu savu lietu!
21 Tādēļ tā saka Kungs Anātotas vīriem, kuri dzenas pēc manas dzīvības: “Nepravietojiet Kunga vārdā, tad nemirsiet no mūsu rokas!”
22 Tādēļ tā saka Pulku Kungs: “Redzi, es viņus piemeklēju! Viņu jaunekļi mirs no zobena, viņu dēli un meitas mirs badā! 23 Tiem nekas nepaliks pāri, jo es nesīšu ļaunu Anātotas vīriem tai gadā, kad tie tiks piemeklēti!”
181 Taisns tu, Kungs,
kad es ķildā ar tevi.
Tomēr runāšu ar tevi par tiesu:
kādēļ ļaundariem ceļš sokas
un bez rūpēm tie visi krāpjas?
2 Tu viņus stādīji,
un tie iesakņojās,
tie izauga un deva augļus,
tu esi tuvu to mutēm,
bet tālu to nierēm!
3 Tu, Kungs, pazīsti mani un redzi,
tu pārbaudi manu sirdi pret tevi,
dzen tos ārā kā avis uz nāvēšanu
un nošķir tos kaušanas dienai!
4 Cik ilgi sēros zeme
un kaltīs zāle uz lauka –
zvēri un putni ir patriekti
tur mītošo ļaunuma dēļ,
jo viņi teica:
mūsu galu viņš neredzēs!
5 Ja tu ar kājniekiem skrienies
un tas tevi gurdina,
tad kā tev skrieties ar zirgiem?
Ja uz miera zemi tu paļaujies,
tad ko tev darīt Jardānas biezokņos?
6 Pat tavi brāļi un tava tēva nams –
pat tie tevi pievīluši,
Bībeles pārdomas
„Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs!” (Ps37:5)
Šī Rakstu vieta mani pārsteidz ar vairākām lietām. Pirmkārt – cik Jeremija ir atklāts ar Dievu! Gan savās dusmās par viņaprāt esošu netaisnību, ka viņa ienaidniekiem (kaut bezdievjiem) viss labi izdodas, gan Jeremijas vēlme pēc tā, lai viņa ienaidnieki saņem sodu, gan savās bailēs. Jāteic, ka Jeremija atrodas tiešām neapskaužamā situācijā – Anatota ir vieta, no kuras nāk Jeremija. Sludinot Dieva vārdu, Jeremija ir nonācis Anatotas vīru, tai skaitā savu radinieku nežēlastībā un viņi „tīko pēc Jeremijas dzīvības”. Tādēļ saprotamas ir Jeremijas izjūtas.
Un pārsteidzoša ir arī Dieva atbilde. Viņš netaisnojas, Viņš neatbild uz Jeremija jautājumiem, Viņš nesola, ka būs savādāk. Dievs pagriež Jeremijas skatienu no citiem atpakaļ uz viņu pašu. Viņš saka – tev ir jāatbild tikai pašam par savu rīcību, skaties un „mēri” tikai sevi. Par citiem parūpēšos Es. Un katrs pats jau ir izvēlējies savu ceļu un līdz ar to arī, kādus augļus pēcāk plūks. Bet Jeremijam Viņš saka – esi drošs un nebaidies gan mierā, gan nemierā – uzticies Man, Es būšu tev blakus!
Tādēļ arī mēs esam aicināti uzticēties Dievam – gan uzticēt savas bailes, nemieru, nedrošību, gan uzticēties tajā, ka viņš dos katram savu algu savā laikā! Un Viņš patiesi pieņem mūs katru ar tām izjūtām, kas mūsos šobrīd mājo. Un ir gatavs sniegt mierinājumu bēdās un nospiestībā, iedrošinājumu bailēs, maigumu un pieņemšanu, kad jūtamies atraidīti vai aizvainoti. Tikai mums patiesi jāieskatās sevī un jāatzīst savas sajūtas.
Esi atklāt pret sevi, citiem un Dievu – atzīsties savās sajūtās, savā nedrošībā, bailēs. Sajūti, ka Dievs to visu Tevī pieņem!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.