Bībeles lasījums /Jeremijas 14, 1–22/

¹ Šie ir vārdi, ko Kungs Jeremijam teica par sausumu:
² “Jūda sēro,
vārti izkaltuši melnē uz zemes,
un Jeruzālemē paceļas klaigas.
³ Tās dižciltīgie sūta kalpus,
tie iet pie akām,
tie ūdeni neatrod,
tie atgriežas tukšiem traukiem –
apkaunoti un apsmieti
tie apklāj sev galvas.
⁴ Sajukums pa visu zemi,
jo zemē nav lietus,
zemnieki apkaunoti
apklāj sev galvas.
⁵ Pat briežumāte
uz lauka dzemdē un pamet,
jo zāles nav.
⁶ Mežēzeļi stāv uz kailajiem pakalniem
un kā šakāļi ošņā gaisu –
acis tiem nīkst,
jo nav ne zaļuma.”
⁷ Kaut mūsu vainas mūs apsūdz,
Kungs, dari jel ko sava vārda dēļ,
jo liela ir mūsu atkrišana,
pret tevi mēs grēkojuši!
⁸ Israēla cerība un glābēj!
Kādēļ tev nelaimes brīdī būt
kā svešiniekam šajā zemē
un kā ceļiniekam, kas iegriežas pārnakšņot?
⁹ Kādēļ tev būt kā paklupušam vīram,
kā spēkavīram, kas palīdzēt nevar?
Kungs, tu esi pie mums,
mēs tavā vārdā saukti!
Nepamet mūs!
¹⁰ Tā saka Kungs par šo tautu: “Tie klaiņoja un nepratās pievaldīt savas kājas, un Kungs tos vairs negrib, tagad viņš atcerēsies to vainas un piemeklēs viņu grēkus!”
¹¹ Un Kungs man teica: “Nelūdz šai tautai labumu! ¹² Kaut tie gavētu, es viņu klaigas nedzirdēšu, kaut tie sadedzināmos upurus upurētu un labības dāvanas nestu, es tos negribu, un es tos iznīdēšu ar zobenu, badu un mēri!”
¹³ Un es teicu: “Ak, Kungs Dievs! Redzi, pravieši tiem saka: zobenu jūs neredzēsiet, un bada jums nebūs, un patiesu mieru es jums došu šai vietā.”
¹⁴ Kungs man teica: “Pravieši manā vārdā pravieto melus, es tos nesūtīju, un es tiem runāt nepavēlēju. Tie pravieto jums viltus redzējumus, pareģojumus, niekus un savas sirds viltu!”
¹⁵ Tādēļ tā saka Kungs par praviešiem, kuri pravieto viņa vārdā: “Es tos nesūtīju, un pravieši, kuri saka: šajā zemē nebūs bada un zobena, – paši ņems galu no bada un no zobena! ¹⁶ Un tā tauta, kurai tie pravieto, tiks iztriekta Jeruzālemes ielās zobena priekšā, un nebūs, kas tos aprok – viņus, viņu sievas, viņu dēlus un meitas! Es izliešu pār tiem viņu ļaunumu!
¹⁷ Saki tiem šos vārdus:
manas acis asarām pierit
nakti un dienu un nerimst,
jo posts ir liels,
satriekta jaunava, mana tautmeita,
ar nedziedējamu brūci!
¹⁸ Kad es izgāju uz lauka,
redzi, zobena caururbtie,
kad es iegāju pilsētā,
redzi, badacietēji,
pravieši un priesteri
spiesti vilkties uz zemi,
ko nepazīst.”
¹⁹ Vai tu mestin pameti Jūdu,
vai Ciāna tavai dvēselei noriebusies?
Kādēļ tu satrieci mūs
un mums nav dziedēšanas?
Mēs ilgojāmies pēc miera,
bet laba nav,
un pēc dziedēšanas laika,
bet, redzi, šaušalas!
²⁰ Mēs zinām, Kungs,
savu ļaunumu un mūsu tēvu vainas,
jo pret tevi mēs grēkojuši!
²¹ Neatmet mūs sava vārda dēļ,
neapzaimo savu goda krēslu,
atceries, nelauz ar mums derību!
²² Vai starp tautu elkiem
ir tādi, kas dod lietu,
un vai debesis dos lietavas?
Vai ne tu esi mūsu Kungs Dievs?
Mēs ceram uz tevi,
jo tu esi, kas visu to dod!

Bībeles pārdomas

„Zemas manas debesis un bez Tevis tukšas, nav ne saulei mēnesim dzīvas gaismas  manām lūgšanām; jūtos vientuļš es un lieks visā, kur nav Tevis…” (K.Dimiters)

Pilnīgs sausums, kad lietus nelīst mēnešiem ilgi, Latvijā nav piedzīvots, bet vasarā, kad mālaina zeme sen nav saņēmusi lietu, var novērot, kā tā kļūst sasprēgājusi un cieta. Cilvēks un daba bez ūdens nevar pastāvēt – tas ir izmisums un bezcerība. Jūdu tauta piedzīvo sausuma periodu –  trūkst pārtikas un ūdens. Šī vajadzība un slāpes pēc ūdens iet roku rokā ar vajadzību pēc Dieva glābšanas, palīdzības. Šis sausums dabā spēcīgi attēlo arī izkaltušās, cietās Jūdu tautas sirdis.

Tik bieži mēs cilvēki visskaļāk uz Dievu saucam tieši tad, kad ir grūti. Un ir brīži, kad šķiet, lūgšanas nepaceļas augstāk par istabas griestiem. Mēs dzīvojam citā laikā, tomēr cilvēku dziļākā būtība nav mainījusies. Jeremija nāk Dieva priekšā ar grēku nožēlu, jo apzinās, ka vienīgi Dievs tautai var palīdzēt. Tik labi, ka tautai bija tik gudrs un dievbijīgs pravietis, tomēr Jūdu tautai nepatika Jeremijas patiesi teiktie vārdi un brīdinājumi. Tauta izvēlējās klausīties glaimojošus un cildinošus viltus praviešus (14., 15.p.). Ir patīkami klausīties komplimentus un uzslavas, bet tikai patiesi labi vēlošs un godīgs cilvēks spēj pateikt patiesību, arī ja tā nav ērta klausītāju ausīm. Mums patīk domāt par Dievu kā žēlīgu un dāsnu Debesu Tēvu un Viņš tāds arī ir, bet reizēm cilvēki aizmirst, ka Dievs ir taisnīgs un mēs visi esam pelnījuši sodu.  Ļoti iespējams, ka grēku nožēla ir tā, kas tik ilgi nav bijusi mūsu dzīvēs, iespējams, tieši grēka smagums un ļaunums mūsu pašu sirdī pārvērš ikdienu par tuksnesi. Mēs nevaram izskaidrot visu bēdu iemeslus savās dzīvēs, bet viens no iespējamiem iemesliem ir nenožēlotu grēku klātbūtne. Jeremija rāda mums piemēru, kā rīkoties  – iet pie Dieva, lūgt, slavēt, nožēlot, arī dusmoties, būt patiesam Dieva tuvumā.

Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievam piedošanu? Kas ir tas, kas tavu dzīvi reizēm pārvērš par tuksnesi un kur tu meklē palīdzību tādos brīžos?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.