Bībeles lasījums /Ebrejiem 11, 8–16/

Ticībā Ābrahāms paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas. ⁹  Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; ¹⁰ viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. ¹¹  Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. ¹²  Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā. ¹³  Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. ¹⁴ To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. ¹⁵ Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. ¹⁶ Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu.

Bībeles pārdomas

Pārdomā, kāds tu esi. Vai tev ir grūti turēt solījumus? Pārdomā, kā Dievs ir turējis savus solījumus.

Šajā fragmentā autors liek mums domāt par Ābrahāmu un Sāru – cilvēkiem, no kuriem Dievs veidoja savu tautu. Kādi tad viņi bija? Kopš tiem laikiem ir pagājuši gadu tūkstoši, un ir labi pārdomāt par viņiem pēc tik lielas laika distances. Laiks ir izsijājis lieko, un atstājis to, ko mums vajadzētu par viņiem zināt.

Autors ir izvēlējies mums atgādināt par viņu uzticību. Lasot šos pašus notikumus Vecajā Derībā, mēs zinām, ka brīžiem viņiem nemaz nebija viegli ticēt Dievam un apsolījumiem, bet tomēr viņi palika uzticīgi. Vai pēc kādiem 1000 gadiem vairs nebūtu nozīmīgi zināt par grūtībām un ciešanām, bailēm un krāpšanos, bet svarīgs būtu tikai galarezultāts? Kā tas tev liek justies – vai tas tevi atbrīvo vai sasaista? Iepriecina vai skumdina? Bez tam abi šie cilvēki tā arī nesaņēma apsolīto (13.p.). Kā gan tas jāsaprot? Viņi taču saņēma Īzaku, savu dēlu? Vai tad tiešām Dievs būtu solījis kaut ko vairāk? Šī paša panta nobeigumā autors runā par tēviju, par zemi. Vai tiešām viņš grib pateikt, ka Ābrahāms un Sāra zināja kaut ko vairāk, ka viņiem bija solīts kas vairāk par zemi šeit uz zemes un par dēlu uz zemes? Un kas tad tā īsti ir par tēviju, uz kuru viņi gāja? Arvien mīklaināk un mīklaināk…

Šajā dienā vēl ir laiks pārdomāt un mēģināt izprast, ko Dievs īsti bija viņiem apsolījis un ko Viņš paredzēja šiem diviem. Un, varbūt, ka atbildes būs rītdienas lasījumā vai vēl tālāk.

Pārdomā, kādu apsolījumu Dievs ir tev devis. Kā tas ir piepildījies? Ja nav, kā tu gaidi to piepildāmies? Lūdz par to un par savu sirdi Dieva priekšā!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.