Bībeles lasījums /2. Mozus11,1–10/
Kungs teica Mozum: “Vēl vienu sodību es uzsūtīšu faraonam un Ēģiptei – pēc tam viņš jūs no šejienes atlaidīs kā padzīdams – dzīšus izdzīs jūs no šejienes! Saki tautai, lai ik vīrs prasa kaimiņam un ik sieva lai prasa kaimiņienei sudraba lietas un zelta lietas!” Un Kungs darīja ēģiptiešus tautai vēlīgus; arī Mozus bija liels vīrs Ēģiptes zemē – tā šķita gan faraona kalpiem, gan tautai. Un Mozus teica: “Tā saka Kungs: ap pusnakti es iešu pa Ēģipti! Un Ēģiptes zemē mirs visi pirmdzimtie – no faraona, kas sēž tronī, pirmdzimtā līdz verdzenes, kura pie dzirnakmeņiem, pirmdzimtajam, un arī visi lopu pirmdzimtie! Visā Ēģiptes zemē būs liela brēkšana – tādas nav bijis, un tādas vairs nebūs! Uz Israēla dēliem pat suns vairs neries – ne uz vīru, ne lopu, lai jūs zinātu, ka Kungs nošķir ēģiptiešus no Israēla dēliem! Tad visi tavi kalpi nāks pie manis un zemosies man, sacīdami: aizej kopā ar savu tautu, kas tev seko, un tad es aiziešu!” Un viņš aizgāja no faraona, degdams dusmās. Un Kungs teica Mozum: “Faraons jūs neklausīs, lai mani brīnumi vairotos Ēģiptes zemē!” Mozus un Ārons darīja visus šos brīnumus faraona priekšā. Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla dēlus no savas zemes.
Bībeles pārdomas
Dievs, atklāj man savu godību un savu tālredzību šai senajā notikumā!
Šajā nodaļā tiek pasludināta vislielākā mocība ēģiptiešiem, kas nesīs brīvību israēla tautai. Klausoties Mozus pareģojumu par šo mocību, faraona sirds joprojām paliek cieta. Ir sāpīgi apzināties, ka ir cilvēki, kas, piedzīvojuši Dieva apsolījumu piepildīšanos kā faraons šai notikumā, tomēr nespēj ticēt Dievam. Uz ko faraons paļāvās? Iespējams, viņš, dzīvodams savā nodrošinātajā mājoklī, bija attālināts no tautas ciešanām. Viņa jumtā krusa neizsita caurumus, caur viņa nama sienām knišļi varbūt neielauzās tādā daudzumā. Lopu un labības iznīkšana nedraudēja faraonam ar bada nāvi, jo viņa pagrabos barības visticamāk bija papilnam. Var būt, ka faraons neapzinājās, ka šī mocība skars arī viņu vistiešākajā veidā. Jo viņš pats ir dēls un viņam taču arī ir bērni. Vai tiešām viņš nesadzirdēja vārdu „ikviens”?
Pirms šī drausmīgā notikuma Dievs liek savai tautai darīt kaut ko, kas tajā brīdī liekas nevajadzīgi (2.p.). Tomēr tauta paklausa un Dievs dara ēģiptiešu sirdis atsaucīgas. Izejot no verdzības, ēģiptiešu zelts un sudrabs būs tas, uz kā israēlieši varēs būvēt savu materiālo nākotni. Šis notikums atklāj, ka Dievs vienmēr redz tālāk par mums, Viņš sagatavo mūsu nākotni, liekot pildīt uzdevumus, kuru jēga pagaidām vēl ir apslēpta.
Brīvība nāks, tomēr skumji, ka tik daudz asiņu tās dēļ izlīs. Šis notikums savā veidā simbolizē Kristus nāvi. Arī Viņš taču lēja asinis par mums, dodams brīvību no grēka. Iespējams, cilvēki spēj vairāk novērtēt to, kā dēļ maksāta dārga cena. Israēlieši caur šo notikumu iepazīs savu Dievu kā tādu Valdnieku, kurš viņu brīvību ir nodrošinājis par dārgu cenu.
Pārdomā, ko Dieva Dēla nāve nozīmē tev. Veltī laiku Dieva pielūgsmei!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.