Bībeles lasījums /Lūkas 9, 51–62/
Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp. Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas. Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi. To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?” Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu.
Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.” Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.” Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.” Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.” Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”
Bībeles pārdomas
Ļauj, lai laiks, ko tu pavadi ar Dievu, un Vārds, ko tu šodien lasīsi, tevi īpaši uzrunā!
Bērnībā, lasot pasakas, varēja saprast, ka ir labi un pareizi, ja ļaunais par saviem sliktajiem darbiem saņem pelnīto sodu. Jāsaka, tur nekā nepareiza nav – vienīgi šiem soda izpildītājiem nav jābūt mums pašiem. Cik daudz grāmatu nav sarakstīts par to, kā netaisnību cietušais cīnās un atriebj saviem pāridarītājiem! Bet gandarījums, ko sniedz atriebība, ir tik īss, ka visbiežāk zūd tūlīt pēc tās īstenošanas. Atriebšana mūs nostāda vienā līmenī ar ļaundari. Un tomēr, vai nav dzirdēts teiciens, ka atriebība ir salda?
Tā, šķiet, likās arī mācekļiem, kuri, nesaņemdami laipnu izturēšanos, bija gatavi iznīcināt veselu ciemu – nevainīgus bērnus, sievietes, sirmgalvjus un, protams, kādus ciema vīrus, kuri viņus neuzņēma (54.p.).
Kāda ir mana pirmā doma, kad mani nepamatoti norāj, dara pāri, sāpina? Vai tad negribas uz brītiņu aizmirst, ka piederu Kristum, bet ļaut, lai tas ļaundaris saņem pelnīto, sajūt to, ko bija jācieš viņa upurim? Bet te varam mācīties kādu patiesību no Jēzus – mēs neesam tie, kuri savām rokām iznīcina ļaunumu. Mēs esam tie, kuri piedod, pacieš un galvenais – ļauj Dievam spriest taisnu tiesu.
Labi, ka mācekļi pirms ciema ugunīgās iznīcināšanas nodoma jautāja pēc Jēzus prāta. Tā šķiet ir vienīgā iespēja apstādināt sevi tad, kad esam dusmu un atriebšanas vēlmes varā – saukt uz Jēzu – kāds ir Tavs prāts, Kungs!? Un pazemībā apvaldīt sevi.
Padomā par cilvēku, kurš tev nepatīk vai kaitina. Lūdz, lai Dievs palīdz mainīt tavu attieksmi pret viņu!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.