/Lūkas 1, 68–79/

68 “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus,
77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu.”

Bībeles pārdomas

„Cerība ir iespējama tikai tādā pasaulē, kurā atrodas vieta brīnumam.” (Marsels)

Sen atpakaļ Dievs bija solījis Israēlam brīvību un pestīšanu. Gadsimtiem ilgi Dieva solījums bija licies ne kā likums, bet drīzāk – sapnis un cerība. Tādēļ brīdī, kad Svētais Gars atklāj Caharijam, ka solījums ir piepildījies, viņa prieks ir neaprakstāms.

Mums kā cilvēcīgām būtnēm ir grūti pacietīgi gaidīt, kur nu vēl uz lietām, par kurām ir vāja cerība, ka tās piepildīsies mūsu dzīves laikā. Ilgi gaidot, nereti liekas, ka solītais tiešām ir vien sapnis, kas nemaz tā arī nepiepildīsies. Mēs gribam visu un uzreiz. Bet vai nav arī tā, ka mums ir grūti patiesi priecāties, kad cerības un gaidas piepildās? Dievs ir solījis, ka mēs tiksim pestīti, lai Viņam bezbailīgi kalpotu (74.-75.p.). Svarīgas ir visas trīs šīs lietas – solījums, pestīšana, kalpošana. Dievs ir turējis solījumu – mēs esam pestīti, mums Viņam nu ir jāatbild ar savu kalpošanu. Tā ir vislielākā mūsu pateicība Dievam.

Dievs nāk pie tiem, kas dzīvo tumsā. Bet tumsā cilvēki neredz patiesību, viņi nezin, kur ir droši un pareizi iet un dzīvot. Tādēļ ir vajadzīga Jāņa kalpošana – iedegt lukturi, lai gaismā saredzētu to, kas labs un slikts, un sagatavotu drošu ceļu uz mieru – pretī Jēzum. Tas ir bezbailīgas un pašaizliedzīgas kalpošanas piemērs – būt par luktura iededzēju, nevis pašu gaismu. Šodien – gada tumšākajā laikā – Dievs aicina arī mūs iedegt Viņa lukturi. Laikā, kad baznīcas ir pilnas ar cilvēkiem, no kuriem daudzi dzīvo tumsā un meklē ceļu, paši bieži vien to neapzinoties. Arī mēs nākam no tumsas. Šovakar pateiksimies Jēzum, kurš izvedis mūs savā gaismā!

Domā par cilvēkiem, kuri tev apkārt dzīvo tumsībā. Varbūt ir kāds, kura ceļā tu vari iedegt lukturi šodien pat.

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.