/Mihas 7, 1-10/

1 Bēdas man! Jo man klājas kā tādam augļu novākšanas laikā, kas vīnadārzā salasa ražas atlikumus, kad vairs neatrod neviena ēšanai derīga ķekara un arī nevienas pirmās ražas vīģes, ko mana sirds tā kāro!
2 Dievbijīgie ir izmiruši šai zemē, un taisnīgo vairs nav ļaužu starpā; visi slāpst tikai pēc asinīm, viņi cenšas cits citam izlikt valgus, jo tie viens otru uzlūko par medījumu.
3 Viņu rokas gatavas darīt ļaunu; ko grib novada valdnieks, to izpilda tiesnesis par maksu. Tie, kam vara, izsaka ļaunas vēlēšanās aiz tīrās vieglprātības un groza lietas, kā viņiem patīk.
4 Labākie viņu starpā ir kā ērkšķi un godīgākie ir kā ērkšķu dzīvžogs. Bet, kad pienāks tava sludinātāju diena un kad tev draudēs barga piemeklēšana, tad viņi nezinās, kur izeja.
5 Neviens lai neuzticas savam tuvākam, neviens lai nepaļaujas uz savu draugu! Noslēdz savas mutes vārtus pat tai sievai, kas guļ tev pie krūtīm!
6 Jo dēls nicina un nopaļā tēvu, meita uzstājas pret māti, vedekla ir pret vīramāti, un cilvēka ienaidnieki ir viņa pašamājinieki.
7 Bet es noraugos uz To Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs!
8 Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma!
9 Es panesīšu Tā Kunga dusmas, jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.
10 Manai ienaidniecei tas būs jāredz un pašai par lielu kaunu arī jāatzīst, viņai, kas tagad man saka: “Kur ir Tas Kungs, tavs Dievs?” Manas acis ar gandarījumu redzēs, ka viņu tad kā dubļus samin uz ielas.

Bībeles pārdomas

Dievs nekad nav atstājis pasauli, kā dažiem tas šķiet. Viņa sirds sāp par grēkiem, ko mēs darām katru dienu.

Diemžēl Mihas grāmatas pēdējās nodaļas sākums nevieš daudz cerību. Israēla tauta ir aprakstīta nepatīkamā gaismā, kas liek mums domāt – ja jau pat viņi, Dieva izredzētie, ir tik pagrimuši, ko tad mēs! Nodaļa sākas ar vīziju, kurā Miha apraksta Dieva ceļojumu uz zemi. Vispirms Viņš apmeklē dārzus. Dievs bija devis likumu, ka ražas atlikums jāatstāj nabagajiem, bet šai dārzā Viņš neko nevar atrast. Kur žēlastības? Pēc tam Dievs dodas uz pilsētām, un te atkal tā pati vilšanās – katrs ir pret katru, netaisnība, apspiešana, varmācība – šīs kvalitātes raksturo tautas dzīvi. Tiesas ir netaisnas, nav kur meklēt palīdzību, jo visu nosaka nauda. Cilvēki salīdzināti ar ērkšķiem. Un neviens nesapratīs pravieša vēsti.

Nāks vēl trakāki laiki – katrs būs pats par sevi, lai glābtu savu kailo dzīvību, pat laulāto starpā nebūs uzticības. Jo katrs otra plānus izmanos savā labā. Vai tas notiks kādā konkrētā laikā? Iespējams, šis laiks būs pēc 100 gadiem, Bābeles uzbrukuma laikā, bet iespējams, ka pasaules galā, pirms Jēzus otrās atnākšanas.

No 7. panta Miha sāk runāt savā vārdā. Beidzas ļaunais apraksts un kā vēsa gaisa pūsmiņa šai sasmakušajā gaisā skan Mihas vārdi par uzticību Dievam, lai kas arī nebūtu. Viņš ir pieredzējis, ka Dievs ir labs un viņam nav iemesla šaubīties, ka kaut kas būtu mainījies. Viņš lūdz un gaida. Dažreiz dzīvē ir tādi brīži, kad vienīgais, ko mēs varam darīt, ir lūgt un gaidīt.

Kādas izmaiņas tu vēlies savā, savas ģimenes, draudzes un valsts dzīvē? Lūdz Dievu par tām un gaidi uz pārmaiņām!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.