/Lūkas 13 ,31–35/
31 Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: “Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt.”
32 Bet Viņš tiem sacīja: “Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā.
33 Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes.
34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.
35 Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”
Bībeles pārdomas
Ir tāds teiciens: tev piedots taps, ja nezināji, ne mūžam ne, ja negribēji. Dievs, palīdzi man atpazīt Tavus vēstnešus un nenoraidīt viņus!
Jēzus tikko kā sludinājis par Debesu valstību. Droši vien sakāmā būtu vēl daudz, taču Viņš tiek pārtraukts pusvārdā. Jēzum jābēg gluži kā politiskajam noziedzniekam. Varbūt Hērods, uzzinājis šī brīža sludināšanas tēmu, ir uztraucies un nobijies par savas valsts drošību? Interesanti, ka tieši farizeji brīdina Jēzu un mudina doties projām. Kādi ir viņu motīvi – vai viņiem patiešām rūp Dieva Dēla liktenis, vai arī viņi ir priecīgi atbrīvoties no bīstamā sāncenša?
Taču Jēzus nu gan ir drosmīgs – nosaukt Hērodu par lapsu! Izskatās, ka vienreiz arī vislēnprātīgākajam un pazemīgākajam ir par daudz: Viņš palīdz cilvēkiem, cik spēdams, bet te ir viens, kam tas ļoti nepatīk. Jā, nepateicība nu reiz ir pasaules alga. Nez kā rīkotos Latvijas valdītāji, sastopoties ar līdzīgu gadījumu mūsu zemē? Dzītu projām, liktu arestēt vai varbūt paliktu vienaldzīgi? Bet Jēzum gan noteikti būtu ko darīt ne tikai Jeruzālemē, bet arī Rīgā un citās Latvijas pilsētās, ciemos un viensētās. Un gribētos cerēt, ka šodien mūsu tauta pret tādu pravieti izturētos ar lielāku cieņu un bijību kā jūdi toreiz. Bet kas to lai zina. Ne jau visiem ir viegli atzīt sevi par cālīšiem, kam vajadzīgs kāds īpašs patvērums… Jā, un sevi pašu Jēzus salīdzina ar… Taču tā jau nav pirmā reize, kad Viņš mums atklājas bezgala mīlošs un emocionāls. Pie tam, zīmīgi – Hērodu Jēzus nupat nosaucis par lapsu, bet tagad runā par putnu. Un tikai tāpēc, ka Viņš tomēr ir Dieva Dēls un arī tāpēc, lai piepildītos Raksti, Viņš var dot tādu apsolījumu – ceļš tiks noiets līdz galam (33.p.), darbs tiks paveikts, un pēc neredzēšanās un prombūtnes atausīs jauna, prieka pilna žēlastības diena. Tikai ko Hērodam un Jeruzālemei maksās atteikums Jēzum?
Arī šodien Jēzus grib mūs pulcināt zem saviem žēlastības spārniem. Nenoraidi to!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.