/Lūkas 14, 1–6/

1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja.
2 Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā.
3 Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: “Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja.
4 Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida.
5 Bet tiem Viņš teica: “Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?”
6 Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.

Bībeles pārdomas

Jēzu, es ticu, ka Tu darbojies pasaulē katru dienu! Palīdzi man sakratīt Tavu darbību šodien!

Sabats jūdiem bija svēta diena, ar kuru saistījās daudz noteikumu, kas bija jāievēro. Šai Rakstu vietā centrā nav sabats, bet gan cilvēka dvēsele, cik tā ir dzīva Dieva priekšā. Farizeju sirdīs nebija prieka, kad Kristus dziedināja slimo cilvēku. Savā attieksmē viņi parādīja vāju cilvēku īpašības – naidu un dusmas. Viņu acīs Jēzus bija izdarījis grēku. Taču Kristus atklāja savu spēku, kas balstās mīlestībā, un sava krusta gaismā viņš redz arī ar tūsku slimā cilvēka ciešanas. Farizeji, bauslības mācītāji redzēja tikai taisnību, kas bija nežēlīga. Slimajā cilvēkā tie nesaskatīja Dieva mīlestībā radītu būtni, kura cieš. Tādēļ farizeji palika tikai cilvēciskās taisnības līmenī, kurai nav citas nākotnes perspektīvas, kā tikai nežēlīgas taisnības pastāvēšana šajā pasaulē, kurā visi tiek tiesāti, arī Jēzus. Slimais cilvēks saņēma dāvanu savai dvēselei un miesai veselību. Viņš vienmēr pazīs Jēzu, un Jēzus pazīs viņu. Jo cietošais cilvēks iepazina Dieva mīlestību. Tajā brīdī Viņam nebija jautājuma par sabata mieru, bet viņš vienkārši paļāvās Dieva Dēla aicinājumam tapt dziedinātam. Turpretī farizeju dvēseles palika nedziedinātas.

Patiesa mīlestība ir upuris, tā sakārto cilvēka nodomus, tā vieno to, kas ir šķirts – gan likumu un Dieva mīlestību, gan mūsu šķietamo taisnību un Dieva patiesību. Varbūt farizeji iedomājās, ka viss ir atkarīgs no viņiem – ticības un likuma sargāšana, tautas garīgā līmeņa uzturēšana un citas lietas. Grūti bija noticēt Dieva darbībai pasaules lietās, arī tik tiešai, kā to atklāja Jēzus. Arī šodien mēs, pārņemti savos svarīgajos pienākumos, bieži vien nespējam Dieva darbībai noticēt. Mēs, tāpat kā farizeji toreiz, nereti piemirstam sentēvu liecības no tuksneša, kur Dievs jebkurā brīdī jautā: “Vai tu man tici?” Un ja es domāju, ka ticu, tad jebkurā brīdī jābūt gatavam parādīt savu ticību pasaulei. Kāpēc tas ir tik grūti?

Kādām izmaiņām būtu jānotiek tevī, lai pareizība, taisnprātība un zināšanas pāraugtu žēlastībā? Kā Kristus piemērs var palīdzēt?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.