/Lūkas 14, 15–24/
15 Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”
16 Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.
17 Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.
18 Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.
19 Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.
20 Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.
21 Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus.
22 Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas.
23 Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
24 Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”
Bībeles pārdomas
Paldies, Dievs, ka Tev nav svarīgs cilvēka ārējais izskats un sociālais stāvoklis, bet dedzīga, Tevi mīloša sirds. Dod man tādu sirdi!
Nav patīkami, kad tavi draugi atsakās nākt apciemot tevi. Tad tiešām var izjust vilšanos, dusmas, mazvērtības sajūtu. Kā ar šīm jūtām tika galā šai stāstā minētais viesību rīkotājs?
Jēzus viesībās turpina runāt līdzībās, jo no kādas atsaucīgas sirds nāca jautājums, kurš apliecināja cilvēka dvēseles ilgas pēc Dieva (15.p.). Līdzībā Jēzus parāda izvēlētās tautas izredzētību un postu – tas saskatāms kāda augstmaņa rīcībā, kurš vēlējās dalīties priekā ar saviem padotajiem, aicinot tos uz mielastu, bet kuri neturēja par vajadzīgu atsaukties aicinājumam. Liekas, ka nekas tā nesāp kā draugu nodevība. Nama kungs vēlējās svinēt svētkus kopā ar saviem tuvākajiem un pēc izredzētības arī cienīgākajiem. Bet cienīgie izrādījās ne tie, kuri tika aicināti, bet pavisam citi ļaudis – tie, kuri sanāca no malu malām, no lielceļiem un sētmalēm, kropli un nabagi. Tātad bez kādiem ārējiem kritērijiem, bet, galvenais, viņi mīlēja nama kungu un atsaucās viņa aicinājumam dalīties priekā, un kungs pats viņiem kalpoja. Jēzus parāda, ka izvēlētā tauta pazaudē savu izredzētību un tiek atmesta, jo ir noraidījusi Kunga aicinājumu.
Laimīgi ir tie kuri atsaucas Kunga aicinājumam. Ikviena dvēsele, kas tuvojas Kungam, kura mīl labo, ko Kungs ir radījis, ikviena dvēsele, kura visdažādākajā veidā slavē Dievu un pieņem viņa aicinājumu, ēdīs maizi Dieva valstībā. Dievs nešķiros mūs pēc tautības, sociālā stāvokļa vai konfesionālās piederības, nešķiros pēc mūsu spējām, bet gan pēc mūsu sirds – kā tā ir atsaukusies Kunga aicinājumam un cik tajā ir mīlestības, kas nosaka mūsu radniecību ar Dievu. Tādēļ lūgsim Svēto Garu, lai tas vienmēr mūs piepilda ar Tēva un Dēla mīlestību, kura dod sadzirdēt Kunga aicinājumu un tam atbildēt, kura ļauj mums pastāvēt radniecībā ar Kristu un kurā mēs kļūstam Viņa brāļi un māsas.
Slavē Dievu par Viņa bagāto žēlastību, dāvājot mums mūžīgo dzīvību bez mūsu pašu nopelna. Lūdz, lai tu nekad neatraidītu Viņa žēlastību!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.