Bībeles lasījums /Nehemijas 5, 1–19/

¹ Sākās liela ļaužu un sievu kliegšana pret saviem brāļiem jūdiem. ² Un daži teica: “Mūsu, mūsu dēlu un meitu ir daudz, lai mums dod labību, ka ēdam un dzīvojam!” ³ Bet citi teica: “Mums jāieķīlā lauki, vīnadārzi un mājas, lai bada laikā dabūtu labību!” ⁴ Un vēl citi teica: “Mēs esam aizņēmušies naudu par saviem laukiem un vīnadārziem ķēniņa nodokļu dēļ! ⁵ Redzi, mūsu miesa ir tāda pati kā mūsu brāļu miesa, viņu dēli ir tādi paši kā mūsējie, taču savi dēli un meitas mums jāpadara par vergiem, un dažas mūsu meitas jau ir verdzībā, bet mēs nespējam palīdzēt, jo mūsu lauki un vīnadārzi pieder citiem!” ⁶ Izdzirdējis viņu kliegšanu un sacīto, es ļoti sadusmojos. ⁷  Es to rūpīgi apsvēru un norāju dižciltīgos un ierēdņus. Es sacīju: “Jūs no saviem brāļiem esat ņēmuši augļus!” Es sasaucu lielu sapulci ⁸ un sacīju tiem: “Cik vien bijis iespējams, mēs esam izpirkuši savus brāļus jūdus, kas pārdoti citām tautām, bet tagad jūs pārdodat savus brāļus un mums tie jāizpērk?!” Tie cieta klusu un nespēja atbildēt. ⁹ Tad es sacīju: “Tas, ko jūs darāt, nav labi! Vai mūsu ienaidnieku un citu tautu izsmiekla dēļ jūs esat pārstājuši bīties Dieva? ¹⁰ Arī es, mani brāļi un puiši ir devuši tiem naudu un labību, tad nu atlaidīsim tiem parādu! ¹¹ Atdodiet jau šodien viņu laukus, vīnadārzus, olīvkokus, mājas un simto daļu viņu naudas, labības, jaunā vīna un eļļas, ko esat tiem atņēmuši!” ¹² Un viņi teica: “Mēs atdosim un neatprasīsim. Mēs darīsim, kā tu sacīji!” Tad es sasaucu priesterus un liku tiem zvērēt, ka tā tiks darīts. ¹³ Es izpurināju apģērba azoti un teicu: “Tā Dievs izpurinās no mājas un mantības ikvienu, kurš neturēs šo solījumu! Tāds būs izpurināts un tukšs!” Visa sapulce teica: “Patiesi!” Viņi slavēja Kungu, un tauta tā darīja.
Nehemijas uzupurēšanās
¹⁴ No dienas, kad man pavēlēja būt Jūdu zemes valdniekam, no ķēniņa Artakserksa divdesmitā gada līdz trīsdesmit otrajam gadam, divpadsmit gadus ne es, ne mani brāļi neēdām valdības maizi. ¹⁵ Valdnieki, kas bija pirms manis, tautu smagi apspieda, ņēma no tiem maizei un vīnam četrdesmit šekeļus sudraba, un tautu apspieda pat viņu puiši, taču es tā nedarīju, jo bijos Dieva. ¹⁶ Turklāt es pūlējos pie mūra darbiem! Tīrumus mēs neesam ieguvuši, arī visi mani puiši bija pie kopīgā darba. ¹⁷ Pie mana galda ēda jūdi un ierēdņi, simts piecdesmit vīru, pie mums nāca arī cittautieši no apkārtnes. ¹⁸ Katru dienu tika gatavots viens vērsis, sešas nevainojamas avis un gatavoja arī putnus, un ik pa desmit dienām ļoti daudz vīna no visām šķirnēm! Un tomēr es nelūkoju pēc valdības maizes, jo tautai šī kalpošana bija smaga! ¹⁹ Atceries mani, Kungs, par visu labo, ko esmu darījis šai tautai!

Bībeles pārdomas

Dievs ir licis mums piedzimt tieši šajā zemē un šajā tautā. Vai tev sagādā prieku dzīvot Latvijā un piederēt šai tautai?

Darbs pie Jeruzālemes mūra atjaunošanas cieši saliedēja visu tautu. Varbūt tieši šī kopības apziņa ļāva tautas nabadzīgākajai daļai izkliegt savas sāpes (1.p.). Viņi taču arī pieder tai pašai tautai! Kāpēc pašlaik ir tāda situācija, kad dažiem jādzīvo postā? Viņu pagātne ir tik līdzīga – karš, trimda, atgriešanās. Visu sirdīs dega alkas pēc dzimtenes, visi piedalījās mūra atjaunošanā. Loģiski šķiet, ka visiem arī vajadzētu būt līdzīgi materiāli nodrošinātiem. Tomēr tā nav – nabadzīgie dodas kalpot citiem vai ieķīlā savu zemi. Rodas jautājums, vai bija vērts atgriezties no trimdas, ja dzimtenē nekas labs negaida. Nabadzīgie uzdrošinās runāt par savu stāvokli. Tik ilgus gadus viņi visu pacieta, nemaz nedomādami, ka kāds varētu iežēloties. Ja jau tagad visi izliekas tik labi un vienoti, tad kāpēc tā nevarētu būt īstenībā?

Un tiešām, lasām, ka Nehemija un citi ir izdzirdējuši šo žēlošanos, un kā par brīnumu nesāk dot padomus, mācīt, mierināt un norādīt uz nabago pašu vainu, bet tiešām kaut ko dara. Viņi atlaiž parādus un atdot zemi (9.–12.p.). Interesanti, ka neviens nekurn par sapulces lēmumu atlaist parādus, bet visi slavē Dievu (13.p.). Slavē par to, ka var pildīt Dieva gribu, kas liek rūpēties par nabagiem.

Pats Nehemija ir labs piemērs mīlestībai uz savu tautu – viņš taču neņem algu par pārvaldnieka darbu, jo viņam pietiek dzīvei nepieciešamo līdzekļu. Vai tad citādi katru dienu varētu ēst vērsi kopā ar saviem draugiem (18.p.)?

Pavisam savādāka situācija ir mūsu valstī, kur, šķiet, katrs domā tikai par sevi. Vai tad ir kāds vadītājs, kurš atteiktos no peļņas, kaut arī ir sapelnījis jau pietiekami? Kāpēc nabadzīgo saucieni tā arī izskan tukšumā? Kas būtu jādara viņiem, pie varas esošajiem, un mums, pārējiem?

Kā tu vari palīdzēt kādam savam draugam, kas dzīvo trūkumā?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.