/Lūkas 18, 18–30/

18 Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: “Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?”
19 Bet Jēzus tam sacīja: “Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.
20 Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti.”
21 Tas atbildēja: “To visu es esmu turējis no mazotnes.”
22 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: “Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!”
23 Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.
24 Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: “Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā!
25 Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”
26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: “Kas tad var tikt izglābts?”
27 Bet Viņš atbildēja: “Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.”
28 Tad Pēteris sacīja: “Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi.”
29 Bet Viņš teica: “Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus,
30 kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību.”

Bībeles pārdomas

Jāatsakās no labām lietām, lai iegūtu vislabākās. Kas gan var būt labāks un pārāks par mūžīgo dzīvību? No kā jāatsakās, lai to iegūtu?

Katru kaut reiz ir nodarbinājis jautājums par mūžīgo dzīvību. Dažādi “labie mācītāji” ir snieguši dažādas atbildes. Jēzus nav vienkārši labs mācītājs, Viņš ir labs, tāpēc, ka ir Dievs (19.p.). Jebkurš bauslības mācītājs varēja pateikt bagātajam vīram, ka jāpilda baušļi. Izrādās, ka viņš to jau bērnībā ir mācījies un ir centies baušļus pildīt visā savā dzīvē, tomēr īstu apmierinājumu tā arī nav ieguvis. Kaut kas nospieda viņa sirdi un darīja prātu bažīgu. Dievs Dēls redz sirdi, Viņš zina, kas ir jaunā cilvēka trauksmes iemesls. Bagātais vīrs nav ieguvis patiesu brīvību. Viņa sirds ir piesieta materiālajām bagātībām. Jēzus aicina no tām atteikties, bet cik tas ir grūti (23.p.)! Jo vairāk cilvēkam pieder, jo vairāk arī viņa sirds tam pieķeras, un grūtāk ir sirdi atbrīvot, lai veltītu kam citam, piemēram, kalpošanai Dievam un cilvēkiem (22.p.).

Jēzus uzsver, ka tas ir grūti, bet nav neiespējami. Arī kamielim ar visiem nesamajiem uz muguras bija grūti iziet caur zemajiem Jeruzālemes vārtiem, ko sauca par Adatas aci, taču tas bija iespējams. Bija jānoņem nastas un kamielim vajadzēja nomesties uz ceļiem (25.p.). Mācekļi ir sašutuši. Kāpēc tādas grūtības? Jēzus sniedz iedrošinošu atbildi, ka Dievam piemīt spēks, lai mūs pārveidotu un darītu mūsos neiespējamas lietas (27.p.).

Vai ir vērts atteikties, piedzīvot grūtības, varbūt labāk dzīvot tā kā līdz šim? Jēzus apsola daudzkārtīgi atmaksāt. Un tad ir gandarījums, prieks, brīvības apziņa. Ir taču vērts papūlēties tik cēla mērķa labā. Protams, ka mūžīgā dzīvība nav jānopelna, vaiga sviedros cenšoties sevi labot, mainīt, pilnveidot, drīzāk ir jānopūlas, lai beigtu to darīt un uzticētu sevi Jēzum, lai atbrīvotos no jebkurām saistībām, kas sien pie pasaules un neļauj veidot attiecības ar Dievu.

Kam tava sirds ir pieķērusies? Kas tev traucē sekot Jēzum pilnībā?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.