Bībeles lasījums /Jeremijas 4, 1–18/

“Israēl!
Ja gribi nākt atpakaļ,”
saka Kungs,
“nāc pie manis!
Un, ja tu novāksi savus dievekļus
prom no manis,
tev nebūs jābēguļo!
Ja tu zvērēsi:
dzīvs Kungs! –
ar patiesību,
ar tiesu,
ar taisnību,
tad viņš būs svētība tautām
un viņš būs to slava!”
Jo tā saka Kungs Jūdas vīriem un Jeruzālemei:
“Uzplēsiet jaunu atmatu
un nesējiet ērkšķos!
Jūdas vīri un Jeruzālemē mītošie,
apgraizieties Kungam!
Nost jūsu sirds priekšādu!
Kamēr neizlaužas
manas dusmas kā uguns,
kā degsme, ko nenodzēst, –
jūsu ļauno darbu dēļ.”
Stāstiet Jūdā un sakiet,
lai sadzird Jeruzālemē,
pūtiet ragu pār visu zemi,
sauciet jo skaļi un sakiet:
“Pulcējamies un ejam
uz nocietinātām pilsētām!”
Paceliet Ciānā karogu!
Tverieties, nestāviet!
Jo es nesu no ziemeļiem ļaunumu
un lielu postu!
Lauva no biezokņa iznācis,
tautu nīdētājs devies karā,
iznācis no savas vietas,
lai izdeldētu tavu zemi,
tavas pilsētas nopostītu,
ka neviens tur vairs nedzīvo.
Tādēļ jozieties maisu,
vaimanājiet un kauciet,
jo mums neiet secen
Kunga dusmu kvēle.
“Tajā dienā būs tā,”
saka Kungs,
“nodrebēs ķēniņa sirds
un augstmaņu sirdis,
priesteri apstulbs
un pravieši paliks mēmi!”
Un es teicu:
“Ak, Kungs Dievs!
Tiešām tu esi viltin vīlis
šo tautu un Jeruzālemi,
sacīdams: jums būs miers! –
Bet zobens jau dzīvību skar!”
Tajā laikā teiks
šai tautai un Jeruzālemei:
“Svelošs pakalnu vējš
manai tautmeitai tuksnesī pretī –
ne sijāt, ne vētīt.
Pārlieku liels vējš
nāk pār mani, –
nu gan es runāšu
tiesā pret viņiem!”
Redzi, viņš kā mākonis ceļas,
kā viesulis viņa rati,
viņa zirgi par ērgļiem ātrāki!
Vai! mums – mēs pagalam

Bībeles pārdomas

Dievs, paldies, ka Tu dod izmisušiem cerību! Es ceru uz Tevi, Dievs!

Šī Rakstu vieta ir smaga – lasām par ļaunumu, kas tuvojas, lai iznīcinātu Dieva tautu. Ienaidnieks tiek tēlots kā lauva, kas nācis ar mērķi iznīcināt, laupīt, postīt, sēt bailes. Tas tiek salīdzināts ar vēju, kas aiz sevis atstāj postažu. Sods tiek tēlots kā mākonis un viesulis, kas visu pārklāj un iznīcina. Kādēļ gan tas viss notiks Dieva izredzētajai tautai? Vai tad tā būtu Dieva mīlestība? Šajā fragmentā ir arī atbilde: „Jo pret mani tā spītējās.” (17.p.) Tautas ļaunums ir bijis tik rūgts, ka tas ir nokļuvis līdz pat sirdij. Tautas domas ir bijušas grēka domas (14.p.).

Dievs negrib, lai Viņa tauta paliktu grēkā, Viņš vēlas, lai cilvēki atgrieztos pie Viņa un dzīvotu dzīvi, kas pagodina Dievu un dod mieru viņiem pašiem. Bet tauta nespēj tā dzīvot, tā dzenas pakaļ elkiem, kārībām, citu tautu ideāliem. Šai rīcībai ir sekas – Dievs nevar paciest ļaunumu, tāpēc sūta iznīcību, kas, iespējams, liks ļaudīm pārdomāt savus ceļus un atgriezties.

Dievs apsola glābšanu – cerība uz Dievu, nevis uz elkiem, nesīs svētību (1.-2.p.). Vai tauta nāks atpakaļ pie Dieva? Ja tas nenotiks, Dievs ļaus iznīcībai nākt. Kā gan būs? Vai tauta sadzirdēs šo pravieša vēsti? Vai atgriezīsies?

Kā šī nodaļa šodien runā uz mums? Kas ir mainījies Dieva attiecībās ar mums? Kā ir ar grēku mūsos un mūsu tautā? Kas sagaida mūs?

Jautā Dievam, kurš grēks tev traucē tuvoties Viņam. Atgriezies no tā un meklē palīdzību pie Dieva!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.