Interesanti, cik daudz laika cilvēks pavada klusumā?

Kā mēs jūtamies klusumā, vai meklējam klusumu? Vai mācāmies būt klusumā, vai bērniem būtu jāmāca būt klusumā? Vai klusums ir dabīgs bērniem? Gan Marija Montesori, gan Godly Play veidotājs Džeroms Berimans savulaik novēroja, ka bērniem klusums nav nekas neparasts, dziļas koncentrēšanās brīžos viņi bieži darbojas klusumā. Runājot specifiski par Godly Play, Berimans atgādina, ka šai metodē ir četri žanri – svētais stāsts, līdzības, liturģiskās darbības un klusums. Ar pirmajiem trijiem šķietami ir vieglāk, bet kā ir ar klusumu? Vai pieaugušie GP klasē varēs iedrošināt bērnus būt klusiem, ja viņiem pašiem klusums nav dabīgs, ja ir neērti vai nedroši būt klusumā? Pašlaik BDL organizē Klusuma Rekolekcijas bērnu kalpotājiem, kas palīdz atklāt klusuma burvību un spēku tiem, kuri ikdienā vairāk pieraduši darboties aktīvi iesaistoties draudzes dzīvē un kalpošanā. Klusums mūsos un klusais bērns…ko tas mums māca?

Iedvesmu smēlos Dž. Berimana jaunajā grāmatā „Kļūstot kā bērnam. Zinātkāre un briedums pāri normai.” (Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm). Tur ir apakšnodaļa „Klusais bērns nodod vēsti, esot kluss.” (Silent child communicates by being) (piedodiet par neveiklo tulkojumu)[1]. Berimans iesāk nodaļu, atgādinot rakstu vietu, kuru bieži citē arī citās savās grāmatās – par bērnu, ko Jēzus nostata mācekļu vidū un kurš neko nesaka. Te citāts no Marka evaņģēlija9, 33-37 (paralēlās rakstu vienas Mateja 18, 1-5, Lūkas 9, 46- 48):

„Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: “Par ko jūs runājāt ceļā?” Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais. Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un Viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja: “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”

Berimans brīnās, kāpēc teksta autors neko nav teicis par bērnu – kā viņš jutās, ko domāja, kāpēc neko neteica. Varbūt viņš domāja, ka šādas lietas nav vērts pieminēt? Vai bērns kaut ko komunicēja bez vārdiem vai arī šī bija tīša līdzība? Un pat ja bērna klusēšana netiek mums izskaidrota, tā kontrastē ar mācekļu runāšanu un visādu lietu apspriešanu. Kas tik nozīmīgs ir šajā kontrastā un šajā bērna klusēšanā?

Kāda jums ir pieredze ar klusējošiem bērniem?

Es dažreiz jūtos neērti, jo man liekas, ka bērns nav kaut ko sapratis, tāpēc man jāpaskaidro. Dažreiz ir grūti gaidīt, kamēr bērns apdomā, ko teikt, un ir gadījies, ka sāku atbildēt pirms bērna. Vai mēs, pieaugušie, spējam pieņemt, ka bērnam nav vienmēr jāatbild, ka viņš var izvēlēties būt kluss? Pavisam vienkāršs piemērs no ikdienas – šad tad, kad braucu mašīnā ar savu bērnu, attopos, ka kādu laiku ir klusums. Esmu aizdomājusies par kaut ko. Pēkšņi sajūtu satraukumu – bērns tur aizmugurē viens pats sēž, vai viņš nejūtas vientuļš? Jāierosina kāda saruna! Kaut ko pajautāju. Vairākas reizes esmu dzirdējusi atbildi: „Mam, nu beidz! Netraucē, es sapņoju!” Bet man šķita, ka es vienīgā sapņoju un domāju. Iespējams, ka klusēt divatā vai grupā ir grūtāk kā klusēt vientulībā.

Runājot par klusuma nozīmi, Berimans apraksta mūsdienu pasaules trokšņainību un to, cik ļoti cilvēkiem ir jāpūlas, lai pabūtu kaut brīdi klusumā. Pilsēta apkārt ir trokšņa pilna, un tā tas ir bijis vienmēr, tikai troksnis ir bijis citāds. Viņš piemin mūsdienu jauno tendenci – austiņas, ko uzliekam, lai izvēlētos katrs savu troksni un bloķētu pārējās pasaules troksni, tādējādi izvēloties nošķirtību no pārējiem, bet ne klusumu. Bet bērns, kurš klusē mācekļu vidū, joprojām ir kontrastā ar pasaules, mācekļu un mūsu troksni. Vai bērns nebaidās neko neteikt? Varbūt ir tādi brīži, kad nezinām, ko teikt, un kad arī nav nekas jāsaka, nevis jādomā, kā aizpildīt klusumu.

Berimans attīsta vēl kādu interesantu domu:

„Šajā līdzībā bērns nav vienīgais, kurš klusē. Arī mācekļi paliek klusi!

Kad Jēzus jautā, par ko viņi runāja ceļā, viņi pārstāj runāt. Bērna klusums atklāj Dieva klātbūtni, bet mācekļu klusēšana mēģina noslēpt viņu centrēšanos pašiem uz sevi un varaskāri, kurā nav mīlestības. Viņu klusums rāda, kā grēks bija klāt Jaunās Derības sākumā tāpat kā bija Vecajā Derībā. Jēzus vīriešu kārtas mācekļi ieņēma Ādama un Ievas vietu, iemiesojot novēršanos no Dieva, kamēr Jāzeps un Marija klusu klausījās, ko Dievs vēlas viņiem atklāt (Mt. 1,18-25), un Marija, vēršoties uz Dievu, teica: „Lai tā notiek.” (Lk. 1, 26-38).”[2]

Tātad klusums mūsos var būt divējāds – kas ved pretī Dievam un kas ved prom no Dieva. Vai tā varētu būt arī GP nodarbības laikā? Kā mēs klusējam – rimti, ieklausoties Svētā Gara vadībā, bet varbūt kādreiz saspringti, ar sakostiem zobiem un dusmīgi uz bērniem, kuru uzvedība neatbilst mūsu standartiem un iztēlei. Atceros, reiz izmēģināju kādu no Berimana ieteikumiem, ka reizēm apļa nekārtībās nevajag iejaukties, bet gaidīt, kad bērni paši norimsies. Viņi sāka kaut ko runāt, muļķoties, man neizdevās atjaunot koncentrēšanos uz stāstu. Es nolēmu nogaidīt, lai redzētu kas notiks. Manī bija miers un smaids, tas nebija trakais klusums, kad iekšēji vārījos vai skaitīju līdz 10, lai neuzsprāgtu. Es sēdēju un vēroju bērnus, viņi runājās, nevarēja norimties. Es nezinu, cik laika pagāja, varbūt 5-7 minūtes. Tad es ierunājos klusītēm. Mana balss iztraucēja viņus, atsauca atpakaļ. Pietika ar dažiem klusiem teikumiem, lai bērni būtu gatavi klausīties tālāk.

Dž. Berimans raksta:

„Bērni ne vienmēr ir klusi pret Dievu, bet tad, kad viņi sāk runāt, mēs dažreiz domājam, ka viņi runā muļķības.

Tas tāpēc, ka viņi it kā izpleš tos valodas gabaliņus, kas viņiem ir, lai aptuveni varētu pateikt to, kas ir pāri valodai. Mēs, pieaugušie, arī spēlējamies ar valodu, lai darītu kaut ko līdzīgu, mēs saucam to par dzeju.”[3]

Runājoties ar bērnu, dažreiz (vai bieži) prasām bērnam paskaidrojumus, analīzi, neļaujam viņam vienkārši piedzīvot un būt. Ne tikai klasē, bet arī ikdienā. Atkal piemērs no manas ikdienas – lasām ar bērnu Ēzopa fabulas. Man kā mammai šķiet, ka man viņš ir jāmāca – jāizmanto katra iespēja, lai pārrunātu, saprastu, ko bērns ir sapratis. Pēc kādas fabulas jautāju, kā viņš varētu man izskaidrot sižetu. Bērns paliek nemierīgs, tad saka: „Nu, es saprotu, es zinu, ko tas nozīmē, bet es nevaru pateikt.” Citreiz arī: „Es negribu pateikt.” Tas man liek atcerēties, ka bērni, tāpat kā mēs, dzīvo savu domu pasaulē, kur mums nevajag par vari ielauzties. Reizēm ir laba saruna, bet reizēm otra puse negrib iesaistītes sarunā. Reizēm vēl nav vārdu, lai aprakstītu, ko esam sapratuši un kā jūtamies. Es vēl joprojām mācos to respektēt.

Berimans raksta:

„Cilvēki, arī bērni, paplašina vai pat gāž normālo valodu, lai runātu par Dievu, jo viņi intuitīvi zina, ka Dievs nav persona, vieta vai lieta.

Ar lietvārdiem nevar apzīmēt Dievu, un jūdu tradīcija vienmēr to ir zinājusi, jo Dievs kā darbība un dievība ir pāri par to, ko var apzīmēt ar lietvārdu. Lietvārdu lietošana, lai runātu par Dievu, bloķēs attiecības ar Dievu [..]

Kad mēs kļūstam slinki savā teoloģiskajā valodā, ir viegli ieslīdēt fantāzijā, ka ir iespējams iziet ārpus mūsu attiecībām ar Dievu un runāt par Radītāju no „ārpuses”

, līdzīgi kā mēs runājam par krēsliem un galdiem, staigājot tiem apkārt. Kad apstājamies un padomājam, mēs zinām, ka tas nav iespējams, jo Dievs atnāk mūs satikt no viņpuses, blakus un iekšpuses – viss uzreiz un viss vienā laikā. Nav nekas ārpus Dieva, tātad nav tāda vieta, kur mēs būtu ārpus mūsu attiecībām ar Dievu, lai novērotu tās no attāluma, un nav „lieta”, kas būtu jānosauc vārdā. Mazi bērni parasti nepieļauj pieaugušo kļūdu ar nevietā esošu konkrētību, runājot par Dievu, jo viņi to nespēj. Viņi nav pilnīgi iedzīvojušies valodā, tāpēc viņi nespēj runāt par Dievu, līdz pieaugušie viņiem neiemāca, kā runāt nepareizi (vai – nerunāt nepareizi (tulk.)). Tā vietā bērni ir attiecībās ar Dievu klusumā.”[4]

Tālāk Berimans turpina, ka svarīgi ir iemācīt bērnam runāt par sevi un pasauli un ka

draudzes un ģimenes atbildība ir mācīt bērnam sapratni, ka Dievs ir vienmēr klāt, kaut netverams, kā arī spēt to gan izteikt vārdos, gan tvert klusumā.

Tieši tāpēc reliģiskā valoda ir tik svarīga, un svarīgi to apgūt jau no mazotnes. Autors secina, ka „Pirmkārt, daudzu cilvēku pieredze par kristīgo izglītību ir, ka tā ietver mācīšanu, ka Dievs ir lietvārds, samazinot Dieva milzīgo noslēpumainību ar tādām darbībām kā teoloģisku bildīšu izkrāsošana vai Dieva meklēšana ekrānā. Un, otrs iemesls ir, ka daudzi cilvēki neaptver, cik sarežģīta šī valoda ir. Viņi neaptver, ka ir četri galvenie žanri – līdzības, svētie stāsti, liturģiskās darbības un vērojošs klusums – kas darbojas dažādos veidos, lai palīdzētu bērniem saprast eksistenciālo nozīmi.

Tekoši runājot kristīgajā valodā, tiek lietotas līdzības, svētie stāsti un liturģiskās darbības, lai radītu nozīmi, bet arī bērna klusās zināšanas tepat vien ir. Bērni iemācās lietot ķermeņus, prātu un garu, lai kļūtu par teologiem mistiķiem, ja vien viņiem ir iespēja regulārai garīgai praksei.”[5]

Pārdomājot klusuma dziļumu un svarīgumu attiecībās ar Dievu, tā vien gribas to vairāk praktizēt pašai, lai varētu līdzi vest arī bērnus.

Mēs, Godly Play stāstnieki un durvju cilvēki, esam bērnu garīgie līdzgaitnieki. Svarīgi ir būt līdzās bērnam gan tad, kad viņš runā, pūlēdamies izteikt savus piedzīvojumus ar Dievu, gan arī tad, kad viņš klusē. Varbūt klusējošs bērns mūsu vidū vai mēs klusējošu bērnu vidū var arī mums kalpot kā jauns izaicinājums ieraudzīt pašam sevi – savu centrēšanos uz sevi, savu varaskāri un vēlmi kontrolēt bērnu domas un izpratni vai savu grēcīgumu citā veidā? bet varbūt klusums var apskubināt meklēt Dievu, koncentrēt domas uz Viņu un censties sadzirdēt Labā Gana kluso balsi.

Rakstu sagatavoja Anita Kazāka, 2018.g.

[1] Jerome W. Beriman. Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm. 78.-83.lpp.

[2] Jerome W. Beriman. Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm. 80.lpp

[3] Jerome W. Beriman. Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm. 80.lpp

[4] Jerome W. Beriman. Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm. 81.pp

[5] Jerome W. Beriman. Becoming like a child. The Curiosity and Manturity beyond the Norm., 82. lpp.