Bībeles lasījums /Psalms 62/
1 Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms.
2 Tik pie Dieva es rodu mieru,
no viņa mans glābiņš.
3 Tik viņš ir mana klints un mans glābiņš,
mans patvērums – es vis nepaklupšu!
4 Cik ilgi jūs cilvēkam uzbruksiet,
cik vēl ārdīsiet viņu jūs visi
kā grūstošu sienu, kā ļodzīgu žogu?
5 Tik viens tiem padomā – kā dižo nogāzt!
Meli tiem tīk! Ar muti tie svētī, bet sirdī lād!
6 Tik Dievā rod mieru mana dvēsele,
jo uz viņu es ceru.
7 Tikai viņš ir mana klints un mans glābiņš,
mans patvērums – es nepaklupšu!
8 Pie Dieva mans glābiņš un mans gods,
mana stiprā klints un mans patvērums – Dievā.
9 Paļaujieties vienmēr uz viņu, ļaudis,
izlejiet viņa priekšā savas sirdis,
Dievs ir mūsu patvērums!
10 Tik dvesma ir cilvēkbērni,
māns vien ir vīru dēli,
svaru kausos tie augšup ceļas,
par dvesmu vieglāki visi kopā!
11 Nepaļaujieties uz ieguvumu
un laupījuma nekārojiet,
kaut manta nes augļus, tai nepiesieniet sirdi!
12 Vienu reizi ir runājis Dievs,
un divas reizes esmu dzirdējis,
ka spēks ir pie Dieva,
13 ka tevī, Kungs, žēlastība,
tu atmaksā cilvēkam pēc padarītā!
Bībeles pārdomas
Klusumā runā Dievs. Klusumā es runāju ar Dievu. Dievs ir pie manis.
Visapkārt troksnis. Visi runā, visi izsaka savu viedokli, citi kritizē, citi pamāca, citi nosoda. Cik pazīstamas sajūtas! Arī psalma autors Dāvids atrodas zem nepārtraukta spiediena, taču viņš paliek klusu (4.-5.p.). Kāpēc viņš nebrēc uz Dievu, kāpēc neraud un nežēlojas? Viņš ar ticības skatu redz, ka Dieva palīdzība jau nāk (2.p.). Viņš savā dvēselē vēršas pie Dieva. Dvēsele ir mierīga, paļāvības pilna, tā vienkārši gaida (6.p). Vai tas nav pats labākais un svētīgākais dvēseles stāvoklis, kad manī mīt svēta un klusa cerība? Es gribētu, lai man vienmēr būtu tik paļāvības pilna sirds.
Dāvids dzīvoja stipri nocietinātā pilī, taču vislielāko drošību izjuta, kad Dievs bija ar viņu. Dievs ir kā klints, ko nekas nevar satricināt (7.p.). Dāvids bija ķēniņš un visa tauta viņu godināja un apbrīnoja, taču viņš visu godu atdod Dievam un saskata Dievu kā savas svētības avotu (8.p.). Varbūt tieši šīs pazemības dēļ Dievs viņam uzticēja tik lielu varu? Dāvids vēlas, lai visi spētu tā paļauties, uzticēties un būt atkarīgi no Dieva (9.p.). Vai manā sirdī ir pilnīga drošība, ka Dievs mani sargā, aizstāv un sūta palīdzību īstajā laikā?
Spēks, vara, laupījums, bagātība – tās ir lietas, pēc kā daudzi tiecas, cerot iegūt drošību (10.-11.p.). Ķēniņam tā visa bija pa pilnam, bet viņš uzskata, ka vienīgā īstā vara pieder Dievam (12.p). Vai dažreiz man negribētos vairāk varas, vairāk naudas, vairāk fiziskā spēka? Dāvids nemetas atriebties saviem pāridarītājiem, bet atstāj visu Dieva ziņā (13.p.). Laimīgais Dāvids, tik smagu problēmu vidū, ienaidnieku apdraudēts, viņš var mierā un klusumā domāt par vareno, mīlošo, žēlsirdīgo Dievu. Bet Dievs jau nav mainījies, Viņš ir tepat. Kas man traucē klusumā un mierā domāt par Viņa aizsardzību un palīdzību?
Varbūt tev vai kādam tavam draugam šodien vajag norādīt uz Dievu kā patvērumu, lai viņš spētu tikt pāri savām bēdām. Palīdzi viņam!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.