/Jeremijas 24,1–10/
1 Kungs man lika redzēt, un redzi – divi grozi vīģu nolikti Kunga tempļa priekšā pēc tam, kad Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars no Jeruzālemes izveda trimdā Jūdas ķēniņu Jehonju, Jehojākīma dēlu, Jūdas augstmaņus, amatniekus un kalējus un aizveda viņus uz Bābeli. 2 Viens grozs pilns visai labām vīģēm – agra brieduma vīģēm, un otrs grozs pilns visai sliktām vīģēm – tik sliktām, ka nevar ēst!
3 Un Kungs man teica: “Ko tu, Jeremija, redzi?” Un es atbildēju: “Vīģes – labās vīģes jo labas, sliktās jo sliktas, tik sliktas, ka nevar ēst!”
4 Kunga vārds nāca pār mani: 5 “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: Jūdas bēgļus, kurus es aizdzinu no šīs vietas uz kaldiešu zemi, es uzlūkošu kā šīs labās vīģes – ar labu! 6 Manas acis raudzīsies, lai tiem labi, – es atvedīšu tos atpakaļ šai zemē. Es tos celšu, ne plēsīšu, dēstīšu tos, ne raušu! 7 Es došu tiem tādu sirdi, ka tie pazīst mani – ka es esmu Kungs, un tie būs mana tauta, un es būšu viņu Dievs, – tie atgriezīsies pie manis no visas sirds!
8 Bet Jūdas ķēniņam Cedekijam, viņa augstmaņiem un tiem, kas Jeruzālemē atlikuši, kas palikuši šajā zemē, un tiem, kuri mīt Ēģiptes zemē, es darīšu kā sliktajām vīģēm, ko nevar ēst, jo tās sliktas, saka Kungs. 9 Es darīšu viņus par briesmu un ļaunuma tēlu visām zemes valstībām – par izsmieklu, līdzību, paļām un lāstu visur, kur es tos aiztriekšu! 10 Es uzsūtīšu viņiem zobenu, badu un mēri, līdz tie iznīks no zemes, ko es devu viņiem un viņu tēviem!”
Bībeles pārdomas
Jēzu, paldies, ka tu pēc sava apsolījuma esi pie mums līdz pasaules galam! Paldies, ka mēs varam būt kopā ar Tevi!
Cik interesants stāsts! Jeremijam Dievs dod vīziju par diviem vīģu groziem. Ļoti klasiski pirmajā brīdī – arī pasakās un literatūrā bieži tiek pretstatīts labais un sliktais. Šī vīzija Jeremijam tiek dota pirms trimdas, šķiet, ka tās mērķis ir sagatavot notiekošajam un parādīt, ka Dievs zina visu par nākotni. Pēc Babiloniešu iebrukuma un uzvaras varētu domāt, ka viss zaudēts – karš beidzies, pilsēta iekarota. Nākotne skaidra. Tas tā, skatoties un vērtējot ar cilvēka acīm. Bet Dievs grib parādīt, ka arī šo situāciju Viņš redz savādāk, un tāpēc Viņš sūta šo it kā vienkāršo vīziju. Bet kas tad slēpjas aiz šiem vīģu groziem? Cik neparasti un iedrošinoši, bet tos bēgļus, kas ir iekaroti, sagūstīti un tiek vesti trimdā, Dievs uzlūko kā labās vīģes. Bet tos, kas paliek Jeruzalemē, par sliktajām. Kāda ir Dieva loģika? Visi bija grēkojuši, neviens negribēja uzklausīt Dieva brīdinājumus, tomēr nākotne ir vienai tautas daļai, bet otrai nē. Varbūt Dievs grib graut ļaužu priekšstatu, ka veiksmīgāki ir tie, kas paliek dzimtenē, lai arī iekarotā, bet tomēr mājās, tomēr zināmā brīvībā. Varbūt Dievs grib vēlreiz atgādināt, ka paliek apspiesto pusē, ka Viņš būs ar tiem, kas ir izdzīti, savažoti un pazemoti. No tālākās vēstures mēs zinām, ka tieši trimdā esošā tautas daļa iemācījās uzticēties Dievam no jauna, saprotot, ka Dievs ir visur un ka Viņš ir kungs. Tie, kas palika, tā arī nevarēja atjaunot pilsētu, templi un dievkalpošanu. Dievs ir gatavs dod pārpārēm tiem, kas ir pakļauti Viņa sodam, jo tieši tāda pazemošana rada augsni ticībai un paļāvībai uz Dievu. Dievs turpina darboties viņos, solot jaunu sirdi un savu klātbūtni. Bet tiem, kas it kā ir labākā situācijā – palikuši tepat, Dievs sola sodu. Viņi nespēs ieraudzīt Dievu kā kungu un nespēs atgriezties. Iespējams, viņi turpinās augstprātīgi vainot citus un priecāties par laicīgo glābšanu.
Dievs, māci mani nevērtēt ārēji redzamo labklājību, bet paļauties uz tavu apsolījumu, ka lielākā bagātība ir dievbijība un dzīve ar Tevi. Māci man ikdienā atcerēties, ka labākais vēl ir priekšā – mūžība ar Tevi!
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.