Bībeles lasījums /Lūkas 22, 47–53/

Viņam vēl runājot, redzi, nāca ļaužu pūlis, un viens no tiem divpadsmit, vārdā Jūda, gāja viņiem pa priekšu un tuvojās Jēzum, lai viņu skūpstītu. Bet Jēzus tam sacīja: “Jūda, vai ar skūpstu tu nodod Cilvēka Dēlu?” Bet tie, kas bija ap viņu, redzēdami, kas notiek, sacīja: “Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?” Un viens no viņiem cirta virspriestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet Jēzus sacīja: “Stājiet, pietiek!” Un, pieskāries ausij, viņš to dziedināja. Tad Jēzus sacīja tiem, kas bija ieradušies pēc viņa, – virspriesteriem, tempļa sardzes virsniekiem un vecajiem: “Kā pret laupītāju jūs esat izgājuši ar zobeniem un rungām?  Kad ik dienas biju ar jums templī, jūs neizstiepāt rokas pēc manis; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.”

Bībeles pārdomas

„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu, bet es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez otru.” (Mateja 5,38-39)

Dienai pieder dienas darbi un naktij nakts darbi. Šis brīdis, kā Jēzus saka, ir tumsas. Taču tas caurstrāvots ar gaismas sariem, kas plūst no Jēzus, un ik brīdi gaisma un tumsa mijas viena ar otru.

Skūpsts kā mīlestības zīme šai brīdī kļūst par nodevības zīmi, bet pats Jūda, kas ved cilvēkus pie Jēzus, par nodevēju. Interesanti, ka Jūda nodod Jēzu, Viņu apliecinādams, kamēr Pēteris noliegdams.

Arī šai brīdī mācekļi nav izpratuši Dieva gribu un Jēzus stāstīto, nav izpratuši pašu būtību. Viens no viņiem paceļ zobenu pret gūstītājiem. Pirmajā brīdī šķiet dīvaini, ka Jēzus māceklis paceļ roku un zobenu pret kādu cilvēku. Taču tas ir tik dabiski. Jo mācekļa vienīgā doma droši vien ir aizstāvēt savu Mācītāju, aizstāvēt to, kā dēļ ir vērts dzīvot un kam sekot, pavisam saprotami taču ir aizstāvēt to, ko mīlam.

Un šeit Jēzus kārtējo reizi apliecina, ka tas nav Dieva Garā – stāties pretī naidam ar naidu. Dievs aptur agresiju, atriebību, naidu. Vēl vairāk – Kristus noliecas un dziedina pāri darījumu arī tam, kas nācis Viņu sagūstīt.

Gribas vilkt paralēles ar ikdienas dzīvi, kad nereti gribas dedzīgi mesties cīniņā un aizstāvēt Kristu apkārtējo vidū. Bet arī šādā brīdī ir vērts padomāt, izvērtēt situāciju un atcerēties, ka par visu svarīgāk ir ikvienā situācijā parādīt Dievu, Viņa žēlastību pret visiem, arī pret tiem, kas, mūsuprāt, nav to pelnījuši. Jo cīniņā mēs varam savainot ne tikai otra ausis, bet arī sirdi. Sekojot Kristus paraugam, mēs padarām Dievu klātesošu ikdienā un, iespējams, sniedzam kādam dziedināšanu.

Reizēm arī mēs esam kādu nepatiesi apsūdzējuši vai pārpratuši. Kā rīkoties tad?

Autortiesības – Bībele Jaunā Tulkojumā, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību .