Bībeles lasījums /Jeremijas 3, 14–25/

Nāciet atpakaļ, atkritušie dēli, saka Kungs, jūs esat mani. Es ņemšu jūs pa vienam no katras pilsētas, pa diviem no katras dzimtas, un vedīšu jūs uz Ciānu!  Es došu jums ganus, kas tīk manai sirdij, un tie ganīs jūs ar ziņu un apdomu.  Un dienās, kad jūs vairosieties un augļosieties tai zemē, saka Kungs, tad lai nerunā vairs par Kunga derības šķirstu, – lai tas nenāk vairs prātā, lai to neatceras un pēc tā neilgojas, un lai no jauna nebūvē.  Tad Jeruzālemi dēvēs par Kunga troni un Kunga vārdā Jeruzālemē pulcēsies visas tautas, un neviens vairs nedzīvos pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības.  Tajās dienās Jūdas nams būs kopā ar Israēla namu, un no ziemeļu zemes tie abi kopā nāks uz zemi, ko es devu par mantojumu jūsu tēviem.
Es teicu: es darīšu tevi par savu dēlu,
es došu tev leknāko zemi,
tu mantosi lielāko dārgumu tautās!
Es teicu: mani jūs sauksiet par Tēvu,
no manis jūs vairs neatkritīsiet!
Tiešām, kā sieva viļ savu vīru,
tā tu vīli mani, Israēl!” saka Kungs.
Pār kalniem dzird raudu balsi –
tur lūgdamies raud Israēla dēli,
jo savas takas tie sajaukuši
un aizmirsuši Kungu, savu Dievu!
“Atgriezieties, atkritušie dēli,
es dziedēšu jūs no neuzticības!”
Redzi, mēs nākam pie tevis,
jo tu esi Kungs, mūsu Dievs! –
Patiesi! Meli ir pakalnu svētki
un klaigas uz kalniem!
Patiesi! Kungs, mūsu Dievs,
ir glābiņš Israēlam!
Bet kauna darbi
kopš jaunības aprija mūsu tēvu pūles,
viņu avis un vēršus,
viņu dēlus un meitas.
Lai tupstam kaunā,
lai sedzamies negodu,
jo pret Kungu, savu Dievu, esam grēkojuši –
mēs un mūsu tēvi, –
no jaunības līdz pat šodienai!
Kunga, mūsu Dieva, balsij
mēs neklausījām.

Bībeles pārdomas

„Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!”(Rom.8:38-39)

Kad mēs ar kādu cilvēku sastrīdamies, jūtamies slikti. Kad kādu „piečakarējam” jeb pieviļam, jūtamies vainīgi, kaunamies, varbūt pat izvairāmies otru satikt.

Arī Jeremija mums atgādina, ka novēršanās no Dieva rada vaimanas un žēlabas (21.p). Mūsu grēki mūs ieved vainas sajūtās, sevis žēlošanā, kaunā (25.p). Kad mēs esam nodarījuši kādam pāri, vainas sajūta un kauns attālina mūs no otra cilvēka, kaut otrs ir mums mīļš un tuvs. Tieši tāpat Dieva priekšā mums ir kauns par to, ka neesam viņam klausījuši, kauns un vainas sajūta attālina arī no Viņa, mēs izvairāmies Viņu satikt, kaut arī zinām, ka Viņš mūs mīl.

Taču šajā Rakstu vietā Dievs mūs (kā Jeremija Israēlu) atkal aicina uz izlīgumu. Viņš parāda, ko nozīmē mīlestība – neskatoties ne uz ko, Viņš nekad nenovērsīsies no mums, aicinot atgriezties. Viņš parāda, ka nekas mūs nevar šķirt no Dieva un Dieva mīlestības – ne mūsu neuzticība Viņam, ne novēršanās no Viņa Vārda, ne mūsu dusmas uz Viņu. Dievs ir gatavs būt mums par mīlošu Tēvu, kurš mūs pieņem. Un tikai mūsu pašu vainas un kauna sajūta šķir mūsu no Dieva, neļaujot sajust Viņa Mīlestību.

Tāpēc atgriešanās pie Viņa dos mums „vērtīgāko visas pasaules īpašumu” – izlīgšanu ar Dievu, iekšēju mieru, mīlestības tuvumu. Un izlīgšana ar tuvākajiem līdzīgi mums sniedz mieru, mīlestību, stiprina mūsu attiecības.

Tuvojies Dievam un izlīgsti ar Viņu! Meklē izlīgumu arī ar tiem, kurus esi pievīlis, un vēl vairāk – ar tiem, kuri, tavuprāt, pievīluši Tevi!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.