/Lūkas 17, 1–10/

1 Vēl Viņš teica Saviem mācekļiem: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk!
2 Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!
3 Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.
4 Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.”
5 Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.”
6 Bet Viņš sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.
7 Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda!
8 Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.
9 Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles?
10 Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.”

Bībeles pārdomas

Ir kādas lietas, kas mums šķiet ļoti svarīgas un nozīmīgas. Kā ticība ietekmē tavu dzīvi? Vai tev jālūdz, lai būtu vairāk ticības?

Pasaulē valda grēks. Tik bieži dzirdēts apgalvojums. Sāpīgākais, ka pat kristieši grēko un apgrēcina citus. Mēs raugāmies viens uz otru, salīdzinām sevi ar citiem. Ja jau viņš tā var atļauties, kāpēc es nē? Diemžēl arī es neesmu labākais piemērs citiem. Varbūt kāds, raugoties uz mani, apgrēcinās. Mēs zinām, ka nobriedušam kristietim būtu jāraugās uz Kristu, nevis uz citiem, taču ap mums ir tik daudz “mazo” (2.p.). Tie ir bērni, pusaudži, jaunieši, tie ir kristieši, kas nesen par tādiem kļuvuši. Viņi raugās uz mani, pieredzējušo kristieti, kā paraugu. Kam esam derīgi, ja esam par iemeslu kāda grēkā krišanai? Jēzus saka ļoti bargus un nosodošus vārdus (2.p.).

Grēks pelna sodu. Dažkārt rodas vēlēšanās uzņemties tiesneša lomu. Jēzus māca, kādai jābūt manai attieksmei pret to, ka mani līdzcilvēki grēko – tā ir piedošana (4.p.). “Ak, Kungs, cik tad var?” es nopūšos un tāpat kā mācekļi lūdzu Jēzum: “Vairo manu ticību” (5.p.). Jēzus nesola ticību pavairot, bet paskaidro, kāds spēks tai piemīt. Izrādās, ka man nevajag daudz ticības, bet jāmācās izmantot ticības spēku (6.p.).

Ticība man ir dota kā dāvana, bet vai es to lietoju ikdienā? Varbūt joprojām paļaujos uz sevi, uz saviem prāta apsvērumiem un to, kā jūtos? Vai visās situācijās ticībā raugos uz Jēzu? Vai nav tā, ka, domājot par dzīvi ticībā, šķiet, ka tā ir kāda paraugdzīve, kuru reti izdodas īstenot. Un, ja izdodas, vai es nealkstu uzslavu un atzinību par savu priekšzīmīgo uzvedību? Tad Jēzus mani atkal “noliek pie vietas”. Izrādās, ka tas ir tikai mans pienākums, Kristus kalpa cienīga rīcība (10.p.).

Pazemīga kalpa attieksme, kurš negaida atzinību no cilvēkiem, priekšzīmīga dzīve un piedošana – tā ir dzīve ticībā.

Kā tu šodien varētu praktiski lietot savu ticību?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.