/Lūkas 16, 19–31/

19 Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā.
20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm,
21 un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
22 Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.
23 Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
24 Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!
25 Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26 Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.
27 Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu!
28 Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
29 Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
31 Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.”

Bībeles pārdomas

“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa evaņģēlijs 11, 25)

Savā laikā stāstiņi par dzīvi pēc nāves šajā pasaules daļā kļuva jo īpaši populāri (un kur tad tie nav populāri). Šeit mums ilgi un cītīgi bija stāstīts, ka cilvēks ir tikai fiziska būtne un kaps ir trekns punkts visam. Taču neviens nekad īsti nav gribējis ar to samierināties – kaut kam ir jābūt vēl, citādi nav jēgas. Un tāpēc ir stāsti par gaismu tuneļa galā un lielo laimes un atvieglojuma sajūtu, par pārdzimšanu un daudzajām dzīvēm. Katrai reliģijai, šķiet, ir sava versija…

Arī Jēzus stāsta par dzīvi pēc nāves, un daudzi kristieši šo stāstu sauc par pēcnāves bībelisko versiju, bet vai viss ir tieši tā arī šodien? Šķiet, galvenie fakti paliek – pastāv Debesis un pastāv elle. Vai, esot tur, izjūtas pazudīs? Nē (23.p.)! Vai cilvēki būs atpazīstami? Jā (23.p.)! Vai būs iespējams pārkāpt no vienas vietas otru (26.p.)? Saskaņā ar šo stāstu uz Debesīm dosies nelaimīgie un nabagie, bet uz elli laimīgie un bagātie. Daudzi šādi spriež un “nosūta” līdzcilvēkus vēl šodien, taču kaut kas ir radikāli mainījies! Savādāk nebūtu Jāņa evaņģēlija 11, 25, un vietu, kur dosies mūžīgās dzīvības iemantotāji vēl joprojām sauktu par Ābrahāma klēpi (tā sauca vietu, kurp pēc nāves devās Vecās Derības taisnie. Viņu taisnība balstījās uz bauslības pildīšanu. Bauslība paredzēja palīdzēt nabagiem (3.Mozus 19, 9-10)).

Taču, šķiet, ne tāpēc, lai kaut ko pierādītu, Jēzus stāsta šo notikumu. Viņš saka, ka ne tas spēj pārliecināt (31.p.). Un ne tas ir tik svarīgi! Svarīgi ir, kam tu tici šodien un ko tu dari saskaņā ar šo ticību. Dzīve pēc nāves ir tikai sekas tam, kā tu esi attiecies Jēzu. Viņš spēj pārliecināt vairāk kā stāstiņi par atsevišķu cilvēku piedzīvoto.

Kā tu gatavojies dzīvei pēc nāves, esot šeit, uz zemes?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.