/Lūkas 15, 11–32/
11 Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
32 bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”
Bībeles pārdomas
“Ja nu esam bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki…” (Romiešiem 8, 17)
Daudziem no mums Bībelē ir iezīmēti mīļi panti. Tie, ko mēs vislabāk izprotam, kas mūs ir uzrunājuši, iepriecinājuši, devuši cerību un ticību. Šķiet, šodienas stāsts arī būs daudzu iemīļots. Nu, kurš tad nezina par pazudušo dēlu?
Vai mēs vienmēr ievērojam visas stāstā pieminētās personas un viņu rīcību? Daudzi nosauc šo stāstu – “Pazudušais dēls”, bet kā tu? Kaut mēs varētu iejusties katrā no tēliem! Sāksim ar pazudušo dēlu. Daudziem no mums tas ir mīļākais un saprotamākais, jo tik daudz kas piedzīvots pašiem – uzpūtīgā apziņa, ka arī man kas pieder, ka neesmu ne no viena atkarīgs, ka man jau pašam sava galva, ka varu padzīvot zaļi. Bet beigās iznāk tikai lielu lielais “čiks”, pazemojums un sāpes, neziņa, vai vispār iespējams ko labot, cerība un neticamais iznākums! Daudzi mēs vēl joprojām esam apstulbuši par mums parādīto apžēlošanos un žēlastību.
Tēvs. Varbūt arī kādam no mums ir nācies izbaudīt ko līdzīgu ar paša bērniem? Vai visu piedot un līksmoties par atguvumu bija tik vienkārši? Ja dēls būtu atgriezies tikai no tāla ceļojuma, tad būtu saprotami, bet viņš bija atgriezies no paša izvēlēta uzdzīves ceļojuma. Vai tas nebija tēvu bezgala sāpinājis? Tēvs to zināja tikpat labi kā otrs dēls! Tieši par šo otro brāli mēs visbiežāk piemirstam un nelabprāt viņam pielīdzināmies. Redz, kāds skaudīgs! Tomēr viņš ir “pareizais” kā atkal daudzi no mums. Strādājis, bijis tēvam paklausīgs, bet ar diviem lieliem, cilvēciskiem trūkumiem – nemācējis lietot to, kas viņam pieder un visu mērоjis ar “labo darbu” mērauklu. Žēlastībai viņa dzīvē nav vietas!
Jā, kurš no brāļiem esam mēs? Vienam bija vajadzīga piedošana, otram vajadzēja piedot. Tad jau šis stāsts ir par diviem brāļiem un piedošanu!
Kāds pamudinājums šai Rakstu vietā ir tev? Kāds brīdinājums? Kāds iedrošinājums?
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.