/Lūkas 16, 14–18/

14 Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja.
15 Bet Viņš tiem teica: “Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.
16 Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.
17 Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei.
18 Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, arī pārkāpj laulību.

Bībeles pārdomas

Dievs ir pārsteigumu pilns. Es atveru savu sirdi, Tev Kungs, un gaidu pārsteigumu no Tevis!

Sarunu par negodīgo nama pārvaldnieku dzird farizeji, kurus Lūka raksturo kā mantkārīgus. Tātad viņi varēja šo to no dzirdētā attiecināt uz sevi. Farizeji ļoti labi pārzināja Dieva likumus un zināja, ka to ievērošana nes mūžīgo dzīvību. Arī Jēzus zina viņu domas un tālāk uzrunā tieši viņus. Viņš redz ne tikai farizeju ārējās vērtības – skaistos, krāšņos tērpus, glītās un stingrās sejas, sasukātās bārdas. Visi uzskatīja, ka farizeji ir godājami, un tādi arī viņi bija, jo varēja darīt to, ko citi nevarēja – pilnībā veltīt savu dzīvi Dievam. Tāpēc diezgan šokējoši skan Jēzus vārdi – kas cilvēku acīs ir augsts, Dieva acīs ir negantība. Tas apgriež visu otrādi – vai likumu ievērotāji farizeji arī varētu būt negantība Dieva acīs? Un kas tad Dievam patīk, ja pat šie Viņam nav pietiekami labi?

Jēzus skaidro, ka līdz ar Jāņa Kristītāja kristību ir iestājušies Jaunās Derības laiki. Līdz tam valdīja bauslība jeb likumi, bet nu ir savādāk, Viņš skaidro – nu Dieva valstībā visi laužas iekšā. Kā to saprast? Vai tad pirms tam nelauzās? Varbūt farizeji ar saviem likumiem (kas bija pielikti klāt pie Dieva dotajiem likumiem) cilvēku acīs padarīja Dieva valstību tādu, ka neviens pat negribēja tur tikt iekšā? Bet Jēzus nāk kā žēlastības nesējs, un Viņš attēlo Dieva valstību savādāk – kā vietu, kur priecājas par grēciniekiem, kur gaida, uzņem; kā vietu, kura aug. Tomēr tas nenozīmē, ka baušļi būtu atcelti (17.p.). Dieva vārds un likums pastāvēs mūžīgi, bet tā piepildīšana ir kļuvusi savādāka. Ne vairs nežēlībā, bailēs, mokās, bet gan pazemībā, nožēlā un sava nespēka atziņā. Durvis uz debesu valstību ir pats Jēzus. Kā man atvērt šīs durvis?

Dievs, māci mani dzīvot žēlastībā, nevis likumā! Māci man nest žēlastību, ne bardzību!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.