Bībeles lasījums /Kolosiešiem 1, 1–8/

Pāvils, pēc Dieva gribas Jēzus Kristus apustulis, un Timotejs, mūsu brālis, sūta sveicienu Kolosās dzīvojošiem Dieva ļaudīm un uzticamajiem brāļiem Kristū: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva! Mēs pateicamies Dievam, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvam, par jums un lūdzam bez mitas Dievu, jo dzirdējām par jūsu ticību Kristū Jēzū un par jūsu mīlestību pret visiem svētajiem tās cerības dēļ, kas jums noglabāta debesīs. Par to jūs jau agrāk esat dzirdējuši evaņģēlija patiesajā vārdā, kas ir pie jums un nes augļus un pieaug spēkā visā pasaulē – tāpat kā tas pieaug jūsos kopš tās dienas, kad dzirdējāt un aptvērāt Dieva žēlastību patiesībā.  To visu jūs iemācījāties, pateicoties Epafram, mūsu mīļotajam darbabiedram, kas ir uzticams Kristus kalpotājs jūsu labā. Viņš arī mums pastāstīja par mīlestību, ko Gars jums ir devis.

Bībeles pārdomas

“Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis.” (Jāņa evaņģēlijs 15, 12)

Es atceros reizi, kad, vēl nebūdams kristietis, kādas ekskursijas laikā pirmo reizi iegāju baznīcā. Izjutu bijību, svētumu, kaut ko īpašu, kas ir atšķirīgs no visa pārējā. Tā bija tikai intuitīva nojauta par citu realitāti Kristū.

Apustulis Pāvils tolaik, atšķirībā no manis, skaidri zināja, ka cilvēki, kas pieder pie Dieva draudzes, ir savādāki. Paši vēstules ievadvārdi (1.-2.p.) jau pasaka veselu virkni dziļu un svarīgu lietu. Arī to, no kurienes tad nāk tas īpašais miers, kurš nav atrodams pasaulē un ar kuru es kādreiz, neko nezinot, sastapos kādā dievnamā. Arī to, kas tad ir patiesā žēlastība bez jebkādiem ierobežojumiem.

Lai gan Kolosas draudzē ir diezgan daudz problēmu, par kurām lasīsim tālākajās nodaļās, Pāvils tomēr atzīst, ka viņi visi ir svēti, atšķirti no pasaules. Kristus nestās pārmaiņas agri vai vēlu izmainīs viņus. Arī mums, mūsdienu kristiešiem, kuri tāpat esam no Dieva izredzēta ticīgo tauta, dzīve nav bez kļūdām. Ne vienmēr evaņģēlija sēkla nes tādus augļus kā gribētos, ne vienmēr mēs spējam izprast Dieva žēlastību pie mūsu līdzcilvēkiem.

Kas tad veidoja to īpašo gaisotni Kolosas draudzē, par kuru Pāvils ir dzirdējis no draudzes dibinātāja Epafras un par kuru ar saviem domubiedriem grib pateikties Dievam? Vai tā nav patiesa ticība uz Jēzu Kristu, kam seko visi pārējie augļi?

Diez vai tikai kāda īpaša ēka ar ilustrācijām, kas attēlo Bībeles notikumus, kāds īpašs iekārtojums vai vārdi var atšķirt dievnamu no pārējām vietām pasaulē. Arī muzejs par baznīcas vēsturi no ārpuses taču varētu izskatīties līdzīgi. Vai atšķirība nav meklējama garā, kas nav no šīs pasaules, bet ir no Dieva? Vai tieši saplūšana ar žēlastības un mīlestības garu neliek mums mainīties, būt līdzīgākiem mūsu Tēvam Debesīs?

Dievs atstāja mīlestību. Kā tu lieto šo Viņa dāvanu savā apkārtnē un draudzē? Kā to nepazaudēt katru dienu?

Autortiesības – Bībele Jaunā Tulkojumā, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību .