/Esteres 9,18–10,3/

18 Bet jūdi, kas bija Sūsās, sapulcējās mēneša trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā un atpūtās tā piecpadsmitajā dienā, un padarīja to par dzīru un prieka dienu.
19 Tādēļ jūdi, kas dzīvo ciemos un miestos, pārvērš ādāra mēneša četrpadsmito dienu par prieka, dzīru un svētku dienu, kad sūta ēdienus cits citam.
20 Un Mordohajs uzrakstīja šos notikumus. Un viņš sūtīja vēstules visiem jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasvera zemēs, tuviem un tāliem,
21 lai uzliktu viņiem par pienākumu svinēt ādāra mēneša četrpadsmito dienu, arī tā piecpadsmito dienu katru gadu –
22 kā dienas, kurās jūdi ir panākuši mieru no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā bēdas viņiem ir pārvērtušās par prieku un sēras par svētku dienu, padarot šīs dienas par dzīru un prieka dienām, kad sūta cits citam ēdienus un dāvanas trūcīgiem.
23 Tā jūdi pieņēma kā paražu to, ko viņi toreiz bija iesākuši darīt un ko Mordohajs viņiem bija savās vēstulēs ieteicis, tāpēc
24 ka agagietis Hamans, Hammedatas dēls, visu jūdu ienaidnieks, bija gan sataisījies pret jūdiem, lai viņus iznīcinātu, un bija metis pūr, tas ir, meslus, lai viņus izdeldētu un iznīcinātu,
25 bet, kad Estere griezās ar lūgumu pie ķēniņa, ķēniņš bija pavēlējis ar rakstu, lai Hamana ļaunais nodoms, ko tas bija iecerējis pret jūdiem, krīt atpakaļ uz viņa paša galvu un lai pakar viņu un viņa dēlus pie karātavām.
26 Tādēļ šīs dienas sauc pūrīm, pēc vārda pūr. Un šīs vēstules satura dēļ un visa tā dēļ, ko viņi bija redzējuši un piedzīvojuši,
27 jūdi apņēmās un uzlika par pienākumu saviem pēcnācējiem un visiem, kas pieslējās viņiem, ka viņi nepalaidīs, bet svinēs šīs divas dienas, kā viņiem ir rakstīts priekšā, viņu pašu stingri noteiktā laikā ik gadus;
28 ka šīs dienas tiktu pieminētas un svinētas katrā paaudzē, katrā dzimtā, katrā zemē un katrā pilsētā; šīs pūrīm dienas nedrīkst iznīkt no jūdu vidus, un to piemiņa nedrīkst zust starp viņu pēcnācējiem.
29 Tad ķēniņiene Estere, Abihaila meita, un jūds Mordohajs ar visu savu ietekmi rakstīja otru vēstuli par pūrīm, lai tos apstiprinātu.
30 Un viņš izsūtīja visiem jūdiem Ahasvera valstī, uz simts divdesmit septiņām zemēm, vēstules, kas bija pilnas ar miera un patiesības vārdiem,
31 lai apstiprinātu šīs pūrīm dienas noteiktā laikā, kā viņiem jūds Mordohajs un ķēniņiene Estere bija noteikuši un kā viņi paši sev un saviem pēcnācējiem to bija apstiprinājuši līdz ar priekšrakstiem par gavēšanu un vaimanāšanām.
32 Un Esteres pavēle apstiprināja šos noteikumus par pūrīm; un tas tika ierakstīts grāmatā.

1 Tad ķēniņš Ahasvers uzlika nodevas visai zemei un jūras salām.
2 Bet visi viņa varenie un stiprie darbi un Mordohaja diženums, līdz kuram viņu pacēla ķēniņš, ir ierakstīti Persijas un Mēdijas ķēniņu Laiku grāmatā.
3 Un tiešām jūds Mordohajs bija otrs pēc ķēniņa Ahasvera, un viņš bija visai cienījams jūdu starpā un patīkams vairākumam savu brāļu, jo viņš meklēja savas tautas labumu un gādāja par labklājību visam savam dzimumam.

Bībeles pārdomas

Pateicies Dievam par visu labo, ko Viņš tavā dzīvē darījis! Šodien, Dievs, es pateicos par…

Katra gada divpadsmitajā mēnesī (februārī – martā), mēnesi pirms Pasā svētkiem, jūdi svin Purimu, atbrīvošanās svētkus. Šo svētku otrajā dienā visai ģimenei – vīriem, sievām un bērniem – tiek lasīts priekšā stāsts par Esteri. Tie ir lieli ģimenes svētki, pirms kuriem dažkārt tiek rīkotas dzīres. Lai turpinātu tradīciju, ir svarīgi zināt svētku izcelsmi, datumu, kā arī – kā un kāpēc tos svin. Tā kā jūdu vēsturē ir bijušas daudzas vajāšanas, tad nav nekāds brīnums, ka viņiem šajā pasaulē, kas bieži vien mēģinājusi viņus iznīcināt, bija jāsaglabā cerības simboli un ceremonijas. Esteres un Mordohaja vēstule, kas tika nosūtīta uz dažādām zemēm (9,29-30) patiešām bija miera un pateicības vārdi. Šajos vārdos jūtama taisnība. Pārliecība, ka Dievs savus bērnus galu galā ievedīs taisnībā, ir daudziem palīdzējusi pārciest grūtus laikus. Dievs bija bijis labs pret viņiem un gādājis brīnišķīgu atbrīvošanu.

Dievs ir bijis labs arī pret mums. Arī mēs varam izmantot ģimenes tradīcijas un kopīgus svētkus, lai atgādinātu viens otram, kā Dievs par mums rūpējas. Svētais Vakarēdiens ir vislielākā piemiņa. Mūsu cerība ir Jēzus Kristus. Dieva žēlastības atcerei vajadzētu būt mūsu ikdienas sastāvdaļai. Mordohajs visus šos notikumus pierakstīja (9,20). Varbūt mums vajadzētu sekot viņa piemēram un atzīmēt Dieva žēlastības izpausmes pret mums, lai varam tās atcerēties un, atceroties tās, slavētu Viņu par visu, ko Viņš mūsu dzīvē darījis.

Svētki ir patīkami, taču bieži pārvēršas vien par ēšanu un dzeršanu bez dziļāka satura. Kā tu varētu piepildīt savas ģimenes un tautas svētkus ar īstu saturu?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.