Kungs, palīdzi mums redzēt savas bēdas Tavu ciešanu gaismā, lai mēs prastu smelties Tevī sev stiprinājumu. Māci mums arī uzticēties Tavai klātbūtnei, kad to nejūtam.

Atkal ir viens no tiem briesmīgajiem laikiem, kad šķiet, ka Dievs ir tik tālu projām. Bēdas mācas virsū, un atvieglojums nenāk. Kāpēc Dievs nepalīdz? Viņš taču spēj visu! Viņš ir tas Dievs, kas ir palīdzējis visiem tiem cilvēkiem Bībelē un arī draugi saka, ka Viņš vienmēr palīdz. Bet man tā nav. Liekas, ka visas lūgšanas atsitas pret griestiem un tālāk netiek. Kādēļ gan tā? Kas atbildēs? Nu jā, ir jau arī visas tās reizes, kad Dievs mani ir izvilcis no dubļiem un ir dziedinājis manas sirds sāpes. Tomēr pašlaik ir tik grūti redzēt, ka Viņš arī šoreiz varētu palīdzēt, jo nekas taču nenotiek. Kā lai es zinu, ka Viņš mani šoreiz nav pametis? Tomēr… Ir cerība. Jēzus arī ir gājis cauri bēdām, sāpēm un vientulībai. Draugu pamests, visu izsmiets, pat Tēvs uz brīdi novērsās no Viņa mūsu grēku smaguma dēļ, kas gūlās Viņam uz pleciem. Par laimi vismaz tas man nav jāpiedzīvo… Nē, neesmu viens. Viņš mani saprot, arī ja pašlaik nejūtu Viņa klātbūtni un atbalstu.

Ir jādzīvo tālāk. Mācīšos no Dāvida, jo viņš vienmēr prata atkal atrast cerību un drosmi, lai cik arī nebūtu nomākts. Turklāt, kuras gan ir tās bēdas, no kurām Dievs nevarētu izraut? Viņš ir tas, kas allaž palīdzēja Dāvidam, pat tad, kad Sauls tik tikko viņu nenogalināja. Dievs ir arī tas, kas neļāva Jēzum palikt nāvē, bet izrāva Viņu no tās dzīlēm. Pat nāve ir uzvarēta. Manai cerībai ir stiprs pamats. Ak, kaut ar šo pamatu pietiktu, lai es spētu uzveikt savus šī brīža grūtumus, kad ir tik sarežģīti redzēt daudz tālāk uz priekšu! Taču nepadošos, jo Dievs, kas ir uzvarējis nāvi, ir mans palīgs.

Kādas ir tavas sajūtas, lasot šo psalmu? Kā tas šodien attiecas uz tevi?