Bībeles lasījums /Psalms 25/
1 Dāvida psalms.
Tev pretī, Kungs, savu dvēseli ceļu,
2 mans Dievs, tev es uzticos, neliec mani kaunā,
neļauj maniem naidniekiem smieties par mani!
3 Neliec tos kaunā, kas cer uz tevi,
liec tos kaunā, kas steidzas nodot!
4 Savus ceļus, Kungs, ierādi man,
savas takas man iemāci!
5 Vadi mani savā patiesībā un māci mani,
jo tu esi mans glābējs Dievs,
uz tevi es ceru augu dienu!
6 Atceries savu žēlsirdību, Kungs,
un savu žēlastību, jo tās pastāv kopš mūžiem!
7 Manas jaunības grēkus un vainas nepiemini,
atceries mani ar žēlastību,
jo tu, Kungs, esi labs!
8 Labs un taisnīgs ir Kungs,
tādēļ viņš grēciniekiem māca, kur ceļš,
9 viņš vada pazemīgos uz taisnprātību,
māca pazemīgiem viņu ceļu.
10 Visas Kunga takas ir žēlastība un patiesība –
tiem, kas tur viņa derību un uzklausa viņa liecības.
11 Sava vārda dēļ, Kungs,
piedod manu vainu, jo tā ir liela!
12 Kurš ir tas, kas bīstas Kunga, –
tam viņš mācīs ceļu, ko izvēlēties.
13 Pats tas dāsnumā mitīs,
un viņa dzimums iemantos zemi.
14 Kungs turas ar tiem, kas viņu bijā,
un māca tiem savu derību.
15 Manas acis arvien uz Kungu,
jo viņš izvilks no tīkla man kājas.
16 Pievērsies man un žēlo mani,
jo esmu vientuļš un nabags!
17 Mani sirdēsti samilzuši –
no šauriem žņaugiem izbrīvē mani!
18 Raugi manu postu un mokas,
piedod man visus grēkus.
19 Raugi, cik daudz manu naidnieku –
ar plēsīgu naidu tie mani nīst.
20 Sargi manu dvēseli un glāb, ka nenāku kaunā, –
jo pie tevis es tveros.
21 Krietnums un taisnīgums lai mani sargā,
jo es ceru uz tevi.
22 Glāb, Dievs, Israēlu no visām bēdām!
Bībeles pārdomas
“Manas dienas uz Tavas delnas, kur tik daudz nievu un zaimu dzird. Kur kvieši un nezāles aug kopā līdz pļaujai un kur es meklēju Tevi no visas sirds.” (Anda Līce)
Kauns. Spēcīgas jūtas. Kauns par sevi, savu izskatu, savu izturēšanos, savām domām, radiniekiem. Varbūt kauns par savām autoritātēm. Būt apkaunotai nav tas patīkamākais, ko gadās piedzīvot. Šajā psalmā kauns iet roku rokā ar vientulību, bailēm, mokām, postu un grēku. Jā, tieši nespēja negrēkot dod vislielāko pamatu apkārtējo ienaidnieku apsmieklam. Gandrīz šķiet, ka esmu vienīgā tāda, vienīgā, kura netiek galā ar saviem grēkiem, kura nespēj cīnīties pret kārdinājumiem. Un ja vēl atceras visu slikto, kas darīts sen, sen atpakaļ? Varbūt tie nav apkārtējie cilvēki – kaimiņi, kolēģi, radinieki – kuri mani nonievā. Bet mani ļaunie ieradumi, pret kuriem es tik bezspēcīgi un izmisīgi cīnos, gribot laboties un tomēr to nespējot. Tie ir tie ienaidnieki, kuri pazemo vēl dziļāk.
Psalmists māca mainīt savu domu virzienu – paskatīties kur citur, ne tikai uz savām neveiksmēm. Skatīties uz Dievu un to, kāds Viņš ir. Jā, Dievs ir taisnīgs (8.p.) un neatstās grēcinieku nesodītu, taču tas nav viss. Mana sirdsapziņa ir gatava mani tiesāt nepārtraukti un neļaut aizmirst nodarīto, taču Dievs nav tāds. Viņš izvedīs uz pareizā ceļa, parādīs virzienu, kurā jāiet, dos spēku dzīvot, uzticīgi piedos atkal un atkal, līdz es nonākšu pie tās patiesības atziņas, uz kuru Viņš mani vada (14.p.). Viņš svētīs arī manus pēcnācējus (13.p.). Vai tāpat vien?
Vienīgais nosacījums ir bijīga paļaušanās un gaidīšana uz Dievu. Ne uz saviem nopelniem, pat ne uz to, cik labi vai pareizi esmu savus grēkus izsūdzējusi, bet gan uz to, ka Dievs piedod. Ka Viņš to dara sevis paša dēļ, savas laipnības, žēlsirdības un Derības dēļ. Tad ir iegūta taisnība, kas balstīta Dievā un kuru neviens ienaidnieks man nevar atņemt, pat ne es pati.
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.