Bībeles lasījums /Jeremijas 13, 1–14/

¹ Kungs man teica tā: “Ej nopērc sev linu jostu un apliec to sev ap gurniem, bet ūdenī to nemērc.” ² Un es nopirku sev jostu, kā Kungs bija teicis, un apliku to sev ap gurniem.
³ Un Kunga vārds nāca otrreiz pār mani: ⁴ “Ņem jostu, ko tu sev nopirki un kas tev ap gurniem, celies, ej pie Eifrātas un tur paslēp to klints plaisā.” ⁵ Un es gāju un paslēpu to pie Eifrātas, kā Kungs man bija pavēlējis. ⁶ Un pēc daudzām dienām Kungs man teica: “Celies, ej pie Eifrātas un paņem no turienes jostu, ko es tev tur pavēlēju noslēpt.” ⁷ Un es gāju pie Eifrātas, izraku un paņēmu jostu no tās vietas, kur biju to noslēpis, un, redzi, josta bija sapuvusi un vairs nekam nederīga.
⁸ Un pār mani nāca Kunga vārds: ⁹ “Tā saka Kungs: tieši tāpat es sapūdēšu Jūdas lepnību un lielo Jeruzālemes lepnību. ¹⁰ Šai ļaunajai tautai, kas liedzas klausīties manos vārdos, staigā savas sirds stūrgalvībā un staigā pakaļ citiem dieviem, lai tiem vergotu un klanītos, klāsies tāpat kā šai jostai, kas vairs neder nekam! ¹¹ Jo, kā josta kļaujas ap vīra gurniem, tā es sev piekļāvu visu Israēla namu un visu Jūdas namu, saka Kungs, lai tie man būtu par tautu un par vārdu, un par slavu, un par godu; bet tie neklausījās.
Līdzība par vīna krūkām
¹² Un tu saki viņiem šos vārdus: tā saka Kungs, Israēla Dievs: visas krūkas lai pilda ar vīnu! Un viņi tev teiks: vai tad mēs tiešām nezinām, ka visas krūkas ir jāpilda ar vīnu? ¹³ Un tu saki tiem: tā saka Kungs: redzi, visus šīs zemes iedzīvotājus un ķēniņus, kuri sēž Dāvida tronī, un priesterus, un praviešus, un visus Jeruzālemes iedzīvotājus es piepildīšu ar dzērumu. ¹⁴ Es tos sarīdīšu vienu pret otru, tēvus pret dēliem, saka Kungs, netaupīšu, nesaudzēšu, nežēlošu un iznīdēšu!”

Bībeles pārdomas

„Bet man paliek mans aplaimotājs Dieva tuvums; man ir prieks savu cerību likt uz Dievu To Kungu.” (Ps.73:28)

Šai Rakstu vietā jostas un cilvēka auguma tuvums tiek salīdzināts ar Israēla tautas un Dieva tuvumu. Vai – ar mūsu un Dieva tuvumu. Manu un Dieva tuvumu. Dieva nodoms attiecībām ar mums ir būt tik cieši kā jostai apjoztai ap mūsu vidukli – ciešāk nemēdz būt. Un tikai esot ciešām attiecībās ar Dievu mēs varam būt drošībā, mūsu attiecības var būt patiesas un piepildītas.

Bet tad Dievs aicina Jeremiju aiznest un atstāt jostu pie Eifratas. Lai veiktu šo uzdevumu, viņam ir jāmēro simtiem kilometru. Tas norāda uz Israēla tautas attālināšanos no Dieva tādā attālumā, kas līdzinās vairāku desmitu dienu gājumam. Un kāds ir rezultāts? Esot tādā attālumā, josta tiek sabojāta un kļūst nekam nederīga. Arī Israēla tauta, attālinoties no Dieva, kļūst kā šī josta – nederīga.

Šai Rakstu vietā (arī tālākajos pantos) tas tiek salīdzināts ar cilvēku dzēruma reibumā. Tad cilvēku prāti kļūst neskaidri, viņi lietas ap sevi saskata neskaidri un nepatiesi, viņi saceļas viens pret otru, reizēm arī nepatiesi apvainojot viens otru. Attiecības bez Dieva tuvuma, bez mīlestības un citiem Dieva Gara augļiem nes šķelšanos, neskaidrību, mēs esam gatavi viens otru iznīcināt, nevis viens otram panākt pretī. Attiecībās, kur ir Dieva tuvums, esam gatavi ieklausīties otrā, gatavi atrast patiesību arī grūtās situācijās, esam gatavi ar pacietības un mīlestības pilnu sirdi tuvoties otram.

Vai ir kāda lieta, kādas attiecības, jautājums, kuros Dievs ir tālu? Ieaicini Viņu tajos!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.