Bībeles lasījums /Jeremijas 12, 7–17 /
7 “Es pametu savu namu,
es pametu savu mantoto,
savas dvēseles mīļo es atdevu
viņas naidnieka rokā.
8 Mana mantotā tapa
kā biezokņu lauva,
savu balsi pret mani tā pacēla,
tādēļ to nīstu.
9 Vai mana mantotā ir raibs plēsējputns?
Vai plēsējputni riņķo ap to?
Ejiet, pulciniet lauka zvērus,
vediet tos šurpu, lai rij!
10 Pulka ganu postījuši manu vīnadārzu,
manu daļu tie nominuši,
manu kāroto daļu
par izdeldētu tuksnesi pataisījuši.
11 Par izpostījumu pataisīta,
sapostīta tā vaid uz mani,
izdeldēta ir visa zeme,
bet nav neviena,
kas to liktu pie sirds.
12 Pār visiem kailajiem tuksneša pakalniem
nākuši postītāji,
jo Kunga zobens rij
no viena zemes gala līdz otram,
un nevienai miesai nav miera!
13 Tie sēja kviešus
un ievāca ērkšķus,
paši jau paguruši,
bet guvuši nav neko,
par savu ražu tiem jākaunas
Kunga dusmu kvēles dēļ.”
14 Tā saka Kungs par visiem maniem ļaunajiem kaimiņiem, kuri grābstās gar manu mantojumu, kuru es devu mantot savai tautai Israēlam: “Redzi, es izraušu viņus no viņu zemes, un Jūdas namu es izraušu no viņu vidus! 15 Bet pēc tam, kad es būšu tos izrāvis, es atkal apžēlošos par viņiem – ikvienu es vedīšu atpakaļ pie viņa mantojuma un viņa zemes. 16 Un, ja tie pratīsies turēties pie manas tautas gājuma un zvērēs manā vārdā: dzīvs Kungs! – tāpat kā tie mācīja manai tautai zvērēt pie Baala, tad tie tiks ietverti manas tautas vidū. 17 Bet, ja tie neklausīs, es izraušu šo tautu, izraušu un izdeldēšu!” saka Kungs.
Bībeles pārdomas
„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.” (Galat.5:22)
Mans mantojums, vīna dārzs, jaukais tīrums, mans mīļais – tā Dievs apzīmē savu tautu. Tā Dievs uzrunā arī mūs. Tā apzīmē kaut ko, par ko ļoti priecājas, par ko rūpējas, uz ko skatās ar labvēlību un mīlestību, kaut ko, kur Dievs ir ielicis arī daļu no Sevis. Un Viņa nodoms gan toreiz, gan tagad ir padarīt mūs par zaļojošu vīna dārzu, tīrumu, kas nes augļus, kas no Dieva manto Viņa būtību, Viņa Garu.
Taču ne vienmēr tā sanāk. Arī Israēla tauta, lai kādi būtu Jeremijas pūliņi tautu brīdināt, saceļas pret Dievu, neseko Dieva likumiem. Tādēļ viņu ceļš tālāk atkal ved prom no apsolītās zemes – viņi nonāk Babilonijas trimdā. (10.-13.p.) Tauta nespēj palikt apsolītajā zemē, jo viņos nav vēlmes sekot Dieva aicinājumam, bet gan joprojām mājo verdzības gars.
Arī mēs sevī un attiecībās ar līdzcilvēkiem un Dievu ne vienmēr īstenojam tādas attiecības, kādas Dievs ir paredzējis. Tajās nereti parādās neiecietība, aizvainojums, dusmas, ķildas. Taču tāds nav bijis Dieva nodoms. To, ko toreiz Israēls centās iemācīties, to Jēzus ir piepildījis, bet Dieva Gars dod mūsu sirdīs, ja sekojam Jēzum. Tādēļ varam būt Dieva tīrums, vīna dārzs un Dieva mantojums, kas tālāk pasaulē nodod Dieva Gara augļus.
Ja Tu esi Dieva stādīts vīna dārzs, kādi ir tie augļi, kas Tavā dzīvē parādās?
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.