Bībeles lasījums /Ezras 9,1–15/

¹ Kad viss bija padarīts, pie manis pienāca Israēla augstmaņi un sacīja: “Israēla tauta, priesteri un levīti nav nošķīrušies no šo zemju tautām: kanaāniešiem, hetiešiem, periziešiem, jebūsiešiem, amoniešiem, moābiešiem, ēģiptiešiem, amoriešiem un viņu preteklībām! ² Viņi ir ņēmuši sev un saviem dēliem sievas no viņu meitām un sajaukuši svēto sēklu ar šīs zemes tautām! Pirmie šajā neuzticībā ir bijuši augstmaņi un valdnieki!” ³ To dzirdējis, es saplēsu savas drānas un apmetni, plēsu matus un bārdu un apsēdos šausmās. ⁴ Tad pie manis sapulcējās visi, kas gūstekņu neuzticības dēļ bija pārbijušies no Israēla Dieva vārdiem, un es šausmās sēdēju līdz vakara upura laikam.
Ezras lūgšana
⁵ Vakara upura laikā saplēstās drēbēs un apmetnī es cēlos no savām ciešanām, kritu uz ceļiem, stiepu rokas pret Kungu, savu Dievu, ⁶ un teicu: “Mans Dievs, es kaunos un bīstos paraudzīties uz tevi, mans Dievs, mūsu netaisnība ir augusi un mūsu vaina sniedzas līdz debesīm! ⁷ Kopš mūsu tēvu dienām līdz šīm dienām savas netaisnības dēļ mēs esam jo vainīgi! Mūsu ķēniņi un priesteri ir atdoti par laupījumu un kaunu svešzemju ķēniņu zobenam un gūstam, un tā tas ir vēl šodien! ⁸ Bet tagad mazu brīdi ir dota labvēlība no Kunga, mūsu Dieva, kurš ļāva mums izglābties un uzsliet telti viņa svētvietā, lai mūsu Dievs darītu gaišas mūsu acis un ļautu mazliet atgūties no verdzības, ⁹ jo mēs esam vergi, bet mūsu Dievs nav mūs pametis verdzībā! Viņš mums ir pievērsis Persijas ķēniņu laipnību, ļaudams atgūties un nostiprināt mūsu Dieva namu, atjaunot, kas izpostīts, lai mums būtu mūri Jūdā un Jeruzālemē. ¹⁰ Ko lai sakām tagad, mūsu Dievs! Mēs esam atmetuši tavus baušļus, ¹¹ ko tu esi devis caur saviem kalpiem praviešiem, sacīdams: zeme, kuru jūs ejat iemantot, ir nešķīsta zeme. Tā ir nešķīsta ar tās zemes tautu nešķīstību, savā riebeklībā tie piepildījuši zemi no vienas malas līdz otrai ar savām preteklībām. ¹²  Tādēļ nedodiet savas meitas viņu dēliem un neņemiet viņu meitas saviem dēliem, nemūžam nelūkojiet pēc miera ar viņiem, nedz labklājības – tad jūs kļūsiet stipri un ēdīsiet tās zemes labumus un jūsu dēli to mantos mūžīgi! ¹³ Pēc visa, kas pār mums nācis mūsu ļauno darbu un lielās vainas dēļ, tu, mūsu Dievs, esi aizkavējis mums sodu un devis glābšanu – tādu kā šo! ¹⁴ Vai lai atkal mēs laužam tavus baušļus un saradojamies ar šīm pretīgo elku tautām? Vai tu uz mums dusmosi, līdz vairs nebūs ne atlikuma, ne glābiņa? ¹⁵ Kungs, Israēla Dievs, tu esi taisns, jo mums, atlikušajiem, šodien ir glābšana! Redzi, mēs esam vainīgi tavā priekšā, jo nevaram pastāvēt tavā priekšā šīs lietas dēļ!”

Bībeles pārdomas

Visai bieži, runājot ar cilvēkiem par Veco Derību, ir nācies dzirdēt jautājumu – kāpēc tieši ebreju tauta ir Dieva izredzētā, nevis, piemēram, mūsu, latviešu?

Jautātājs parasti ar izredzētību ir sapratis kaut ko sevišķi labu gan garīgā, gan arī materiālā ziņā. Un vai tad tā nevajadzētu būt, it īpaši, ja tas, kurš izredz un apsola, ir pats Dievs? Tomēr šodien lasām, ka tautas daļai, kura tik cerīgi atgriezusies no trimdas un atjauno templi, atkal piemetusies vecā slimība, kas vajājusi Izraēlu visos laikos – neuzticība Dieva pavēlei. Kā lai izmisumā neplēš apģērbu un matus, kā to dara Ezra?

Viss, ko tauta tagad var darīt savā zemē, balstās uz Dieva apžēlošanos un uzticības saišu atjaunošanu. Gan lasot Israēla tautas vēsturi kā uzticēšanās un neuzticēšanās virkni, gan vērojot to pašu mūsu attiecībās ar Dievu un vienam ar otru, rodas jautājums, kāpēc cilvēki tik bieži nespēj būt ilgstoši uzticīgi, pat tad, kad jau vairākas reizes skaidri piedzīvotas neuzticības sekas. Uzticība mūža garumā – tas kļuvis par lielu retumu.

Dieva pavēle bija nesajaukties ar pagānu tautām viņu elkdievības dēļ. Kāpēc? Vai tad tie nebija tādi paši cilvēki, tāpat radīti pēc Dieva tēla un līdzības? Viņa atbilde ir vienkārša – lai jūs būtu stipri. Šeit tiek pateikta kāda arī šodien aktuāla patiesība – spēks ir sirds nedalāmībā. Dievs redzēja, ka, ja tauta atšķaidīs savu reliģisko pārliecību vienam Dievam, tā kļūs vāja un beigās aizies bojā. Laiku un spēku būs nepieciešams dalīt gan pagānu sievas elku dievam, gan paša dzīvajam Dievam.

Galu galā tas var novest pie pilnīgas neuzticības Izraēla Dievam. Kāpēc Dievs joprojām vēlas nedalītu sirdi arī šodien no manis? Vai ne tā paša iemesla dēļ?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.