Bībeles lasījums /Jeremijas 10,11–25/

To saki viņiem: dievi, kas debesis un zemi nav taisījuši, lai pazūd no zemes un no šīm debesīm!
Viņš taisīja zemi
ar savu spēku
un nostiprināja cietzemi
ar savu prātu un gudrību,
viņš izpleta debesis!
Kad viņš ceļ balsi –
krāc debesu ūdeņi!
Viņš ceļ garaiņus no zemes galiem,
zibeņo lietū,
un no savām krātuvēm atnes vēju!
Dumjš ir cilvēks – bez zināšanas,
apkaunots zeltkalis ar saviem elku tēliem,
jo meli ir viņa lējumi
un tajos nav gara!
Tie ir tukšība,
smiekla darbs,
kad tos piemeklēs,
tad tie ies bojā!
Ne tāda ir Jēkaba daļa,
jo visu veidoja viņš!
Un Israēls ir viņa mantojuma cilts!
Viņa vārds ir – Pulku Kungs!
Savāc savu nastu no zemes,
tu, ielenktā!
Jo tā saka Kungs:
“Redzi, šoreiz es aizmēzīšu visus,
kas mīt uz zemes,
es tos turēšu aplenktus,
lai tie zina!”
Vai, kāds man posts!
Mana brūce gurdina mani,
bet es teicu: patiesi!
Tā mana sērga,
tā man jācieš!
Mana telts nojaukta,
un visas manas telts virves sarautas,
mani bērni aizgājuši no manis,
un to nav!
Neviens vairs nepletīs manu telti,
nenostieps manus telts aizkarus!
Gani ir dumji,
Kungu tie nemeklē,
tādēļ tiem nesokas
un to ganāmpulki ir izklīduši.
Redzi, no ziemeļu zemes
ceļas balsu duna un liela trīcēšana,
nu Jūdas pilsētas padarīs
par izpostījumu un šakāļu midzeni!
Kungs, es zinu,
ka ne cilvēka varā ir viņa ceļš,
un tas, kas iet, pats neliek soļus.
Kungs, pamāci mani ar tiesu,
bet ne ar dusmām,
nepadari mani par nieku!
Savu niknumu izlej pār tautām,
kas nepazīst tevi,
pār dzimtām,
kas nepiesauc tavu vārdu, –
jo Jēkabu tās ir aprijušas,
viņu tās izskaudušas
un viņa ganības izdeldējušas!

Bībeles pārdomas

Domā par Dievu šodien! Lai tavas acis ir vērstas uz Viņu, tavas domas uz Viņu. Esi vienkārši Viņa klātbūtnē un baudi Viņa lieliskumu!

Vai jums nešķiet, ka Dievam ir humora izjūta? Vienīgā piemērotā reakcija, kad salīdzinām elkus ar Dievu un Viņa godību, varētu būt smiekli par nīkulīgajiem, nespēcīgajiem varas pretendentiem (4.-5.p.). Vai jūs zinājāt, ka ticība ir saistīta ar finansēm? Cilvēki tik daudz naudas tērē elkiem, un kā gan lai tos pēc tam nepielūdz (3.-4.,9.p.). Elku tēli tajos laikos bija prece ar ekonomisku vērtību, kuru vērtība balstījās kļūdainā pieņēmumā, ka tie jāpielūdz un jāgodā, līdz ar to īstenībā tie, kas veidoja elkus. Jūdas vērtības bija kļuvušas nevērtīgas. Dievs gaidīja, ka Viņa tauta kārtos savu privāto un publisko dzīvi ap Viņu, vienīgi ap Dievu. Tas, kam mēs ticam, ietekmē visu mūsu dzīvi.

Jeremijas vēstī šodien skan taisnīgs sašutums. Tas ir it kā elku salīdzinājums ar patieso Kungu viņu apvainotu tik spēcīgi, ka viņš patiesi ļauj tautai atkrist. Bet elki vienkārši izzudīs. Vienīgi Dievs ir tas, kurš radīja debesis un zemi, kurš nosprauda likumus un robežas, kas valda. Dievam ir vara iznīcināt un pazemot ļaudis, nācijas un pat planētas (10.-13.p.). Viņš ir varenāks par jebkuru taifūnu vai zemestrīci.

Jeremija lūdz šo vareno Dievu, izlūdzoties žēlastību un taisnību (23.-25.p.). Jo viņš zina, ka Dievs nav tirāns, bet mīlošs, svēts, taisns Dievs.

Padomā par to, ko tu esi nolicis mūsu brīnišķīgā, žēlīgā, varenā Dieva vietā.

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.