Bībeles lasījums /Jeremijas 6, 16–30/

Tā saka Kungs:
“Uz ceļa stājiet un raugiet,
prasiet pēc mūžsena gājuma –
kur ir labais ceļš?
Tad ejiet pa to!
Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu!
Bet viņi teica: mēs neiesim!
Es tiem iecēlu sargus:
klausieties raga skaņās!
Bet viņi teica:
mēs neklausīsimies.
Tādēļ klausieties, tautas,
un sapulce, zini,
kas viņiem būs!
Klausies, zeme,
redzi, es nesu šai tautai ļaunu –
tas viņu nodomu auglis,
jo manos vārdos tie neklausījās
un manu bauslību nopaļāja.
Kam man šis vīraks,
kas atvests no Šebas,
vai labās smaržu niedres
no tālām zemēm,
jūsu sadedzināmie upuri man netīk
un jūsu upuri man nav saldi!”
Tādēļ tā saka Kungs:
“Redzi, es likšu šai tautai
klupšanas akmeņus,
un tā pār tiem klups –
tēvi kopā ar dēliem
un kaimiņš ies bojā ar kaimiņu!”
Tā saka Kungs:
“Redzi, no ziemeļu zemes nāk tauta,
no zemes nostūriem
šurp taisās liela cilts!
Loku un bozi tie tver,
tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav,
viņu balss šņāc kā jūra,
uz zirgiem tie jāj
jau sarindojušies kaujai –
pret tevi, Ciānas meita!”
Mēs dzirdējām baumas par to,
mums nošļuka rokas,
mūs sakampa sāpes
kā dzemdētāju.
Uz lauka nenāc,
uz ceļa neej,
jo naidniekam zobens –
visapkārt šaušalas.
Mana tautmeita!
Joz maisu,
vārties pīšļos,
sēro kā par vienīgo dēlu
un vaidi rūgtās žēlabās,
jo pār mums
piepeši nāks postītājs!
“Es tevi darīju
par tādu, kas pārbauda metālu,
par cietoksni manā tautā –
lai tu zini un iztausti viņu ceļus.
Viņi visi ir pilni spīts,
staigā žvankstēdami, –
kā varš un dzelzs! –
viņi visi ir postītāji!”
Plēšas sveilē,
no uguns sanāk svins,
velti kausēts –
ļaunie nav atšķirti nost!
Uz viņiem sauks:
nederīgs sudrabs! –
jo tos atmetis Kungs.

Bībeles pārdomas

Dievs vienmēr piedāvā glābšanas ceļu, arī šodien, arī tev. Dievs, es gribu pa to iet!

Lai arī tauta ir novērsusies no sava Radītāja, tomēr Dievs nebeidz aicināt atpakaļ (16.-17.p.). Dievs aicina meklēt ceļu, atcerēties to ceļu, ko Viņš deva tuksnesī pie Sinaja kalna – 10 baušļus, kā dzīvot. Tauta negrib. Dievs atgādina, ka Viņš ir licis sargus – praviešus – lai atgādinātu tautai Dieva prātu un aicinātu atgriezties. Bet tauta arī tos nav gribējusi uzklausīt. Cieta sirds ir tautai.

Tomēr Dievs nebeidz brīdināt – lai arī viņa paša tauta ir atkāpusies no Viņa, Dievs aicina nākt atpakaļ. Jeremija tēlo draudošās briesmas, kas būs, ja tauta neatgriezīsies – nāks naidnieks, kas sēs iznīcību un postu. Atkal un atkal atkārtojas tā pati vēsts, meklēdama dzirdīgas ausis un atsaucīgas sirdis. Nekā, tukšums. Dievs saka, ka Viņu nevar apmānīt ar tukšiem rituāliem, dārgām smaržām un saldiem upuriem, ja sirds nav pārmainīta. Bet arī to neviens nedzird. Kā diez bija Jeremijam sludināt šos vārdus, bet nesagaidīt reakciju, vien noraidījumu? Kā viņam bija, redzēt visu draudošo postu un dzirdēt tautas: „Mēs negribam. Mums nevajag.”

Dievs atgādina Jeremijam viņa uzdevumu – tu esi manas tautas sargs, cietoksnis, turpini sludināt (27.-28.p.). Pat ja rezultāta nav. Pat ja nedzird. Ir grūti Jeremijam saukt tukšumā, bet tāds ir viņa aicinājums. Viņš dara savu darbu, gaidot vienīgi no Dieva, nevis no tautas.

Kā šī Rakstu vieta tevi iedrošina sekot Dievam, pat ja apkārtējie cilvēki to nedara? Kā tev palīdz Jeremijas piemērs?

 

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.