Bībeles lasījums /Jeremijas 4, 19–31/

Iekšas man, iekšas man ļogās –
manas sirds mūri!
Sitas man sirds,
nevaru klusēt,
jo mana dvēsele dzird
raga skaņu
un kaujas kliedzienus.
Posts nāk pār postu,
jo dēd visa zeme!
Pēkšņi noplēstas manas teltis,
mirklī – manas telts aizkari!
Cik ilgi vēl jāredz man karogs
un jāklausās raga skaņās? –
Jo mana tauta ir muļķe,
mani tā nepazīst,
mani dēli ir stulbi,
tie nesaprot,
viņi ir gudri uz ļaunu,
bet labu tie nezina. –
Es paraudzījos uz zemi, un redzi –
viss sajucis!
Un uz debesīm –
tās bez gaismas!
Es paraudzījos kalnos, un redzi –
tie grīļojās!
Trīcēja visi pakalni!
Es paraudzījos, un redzi –
ne cilvēka!
Un visi debesu putni aizlaidušies!
Es paraudzījos, un redzi –
leknā zeme jau tuksnesis!
Un visas pilsētas noārdītas!
Tāds savā dusmu kvēlē Kungs!
Jo tā saka Kungs:
“Izpostījums būs pār visu zemi,
bet pavisam to nepiebeigšu!
Tādēļ lai sēro zeme
un melnē debesis augšā,
jo es esmu teicis un nodomājis,
man nebūs žēl, un es neatkāpšos!”
No jātnieku un loka šāvēju dunas
bēg visa pilsēta,
tie mūk mežā un klintīs rāpjas –
pamesta visa pilsēta,
neviens tur vairs nedzīvo.
Ko tu dari, izdeldētā?
Kaut purpurā tērpies,
kaut rotājies zelta rotām,
kaut izkrāšļo acis, –
velti tu taisies skaista! –
tavi mīlnieki nicina tevi
un pēc tavas dzīvības lūko!
Es dzirdēju dzemdētājas balsi,
kas pirmoreiz radību sāpēs, –
tur sten Ciānas meita
un stiepj savas rokas.
Vai man!
Mana dvēsele gurst
slepkavu priekšā.

Bībeles pārdomas

Dievs, sagatavo manu sirdi, kad šodien lasīšu šo vārdu! Runā uz mani, lai es sadzirdu Tavu vēsti man! Esi ar mani, dzirdot šo vēsti!

Esot te un kalpojot šodien, pravieši bieži pārsniedz laika robežas. Viņi var nonākt dziļi Dieva pagātnē, Viņa pagātnes attiecībās ar cilvēkiem. Viņi arī var ieraudzīt nākotni. Tas palīdz viņiem sludināt šodien saprotami un skaidri.

Jeremija ir redzējis biedējošu nākotni, un viņš ir satriekts no redzētā. Viņš apraksta piedzīvoto savā „klusajā laikā” ar Dievu, un tas ietekmē to, ko viņš vēlāk sludina tautai. Viņš apraksta savus redzējumus, stāsta tos Dievam. Viņš ir redzējis nākam izpostīšanu – gan ar acīm, gan sadzirdējis ar ausīm. Tas ir kā šausmu filmā, un Jeremija apraksta ķermeņa reakciju, kas dod nojausmu par piedzīvotā traģiskumu. Kad ir piedzīvots kaut kas tik šausmīgs, vajag kādam to izstāstīt, citādi tu nespēsi to izturēt (19.-20.p.). Vislabāk ir runāt ar Dievu. Jeremija apraksta savu vīziju, tēlojot to kā pretstatu radīšanai – pirmā nedēļas, kas aprakstīta 1. Mozus 1, tiek aprakstīta kā izpostīšana. Tādas ir grēka neizbēgamās sekas… ja vien Dievs neiejauktos (23.-28.p.). Šķiet, ka Jeremija, līdzīgi kā Jānis Patmosas salas atklāsmē ir redzējis „bālganzaļo zirgu”, kam sekoja nāve un elle (Atklāsmes 6:8). Citiem vārdiem sakot – tas ir karš, kam vienmēr seko bailes, terors, iznīcība (29.p.). Un mēs zinām, ka tā notiek daudzās pasaules valstīs. Ir laiks, lai draudze, tāpat kā Jeremijas laikā, mainītos – lai pazūd ārišķīgums, stilīgie svētdienas dievkalpojumi, lai sākas patiesa kalpošana mūsu Uzturētāja un Radītāja godam, lai nemitējas lūgšanas (30.-31.p.).

Iestājies lūgšanā par savu tautu un par mūsu valsti!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.