Bībeles lasījums /Jeremijas 2, 20–37/

Es sen jau salauzu tavu jūgu
un sarāvu tavas saites,
un tu teici: es nevergošu!
Nu uz katra augstāka paugura
un zem katra zaļoksna koka
tu maukojot lokies!
Es tevi stādīju kā izcilu vīnakoku,
kā pilnu un īstu sēklu!
Kā tu varēji pārvērsties
par svešzemju vīnastāda kroplajām stīgām?
Kaut ar sāli tu mazgātos
un ar sārmu berztos,
tava grēka traips paliks manā priekšā,”
saka Kungs Dievs.
“Kā tu vari teikt:
es neaptraipījos,
neskrēju pakaļ baāliem?! –
Skati savu taku ielejā,
zinies, ko darīji!
Tu skrej krustu šķērsu
kā kaisla kamieļmāte,
tu esi kā savvaļas ēzeļmāte,
kas pie tuksneša radusi,
savā kārībā osta vēju –
kas to riestā var remdināt?
To sameklēt pūļu nevajag,
kad meklēsies, to atradīs!
Sargi savas kājas no basuma
un rīkli no slāpēm!
Bet tu saki: nē! Velti!
Es mīlu svešos un sekošu tiem! –
Kā pieķertam zaglim jākaunas Israēlam:
ķēniņiem, augstmaņiem, priesteriem, praviešiem,
kuri kokam saka: mans tēvs! –
un akmenim: tu mani dzemdināji! –
Tie pagriezuši man muguru,
seju tie novērsuši,
bet, kad tiem iet ļauni,
tie saka: celies un glāb mūs! –
Kur ir dievi, ko tu sev darināji?
Lai tie ceļas, ja ļaunā brīdī var līdzēt!
Cik tev pilsētu, Jūda,
tik tev dievu!
Kādēļ jūs kurnat pret mani?
Jūs visi esat dumpojuši pret mani,”
saka Kungs.
“Velti es esmu sitis jūsu dēlus –
manu pērienu tie nav ņēmuši vērā.
Jūsu pašu zobens
kā plēsīgs lauva
aprija jūsu praviešus.
Jūsu paaudze lai raugās
uz Kunga vārdu!
Vai es biju Israēlam kā tuksnesis,
kā tumsas zeme?
Kādēļ mana tauta saka:
mēs esam brīvi!
Mēs vairs neiesim pie tevis! –
Vai meitene aizmirst savas rotas
un līgava savu jostu?
Vairs neizskaitīt dienas,

Bībeles pārdomas

Ir labi zināt, ka ir kāds, kas ir patiesi norūpējies par tevi. Dievs ir tavas radītājs un Viņam tu rūpi!

Daudziem šodien ir vienaldzība pret dzīvi. Viņiem ir svarīgs, ka ir darbs un maize, bet nevienmēr ir svarīgi, kā to dabūt. Kāda jēga domāt par sabiedrību, kad pats to nevar mainīt? Ja šodienas pieņemtā tikumība atbalsta to, kā es dzīvoju, tad labi ja nē, tad tas nekas. Ja gadījumā tiek jautāts, ko Dievs domā par šādu dzīvi, bieži dzirdam atbildi “Kāds dievs?”. Doma ir tāda, ka Dievam vienalga, un kā varam zināt kurš no dieviem ir īstais. Varbūt tieši tādēļ, lasot šos Jeremijas vārdus, dreb mana sirdi.

Israēls līdzīga izlutinātam bērnam grib saraut attiecības ar savu Tēvu (20.p.), varbūt citiem dieviem nebūs tik augstas prasības. Bet pie Dieva cilvēks ir cienīts un vērtīgs, pilnīgs pretstats elku pielūdzējiem (23.-24.p.). Bet, pat pagriežot muguru Dievam, Izraēlu moka savas grēku atmiņas un viņam nav miera (22.p.). Interesanti lasīt, ka viņš mēģina sevi tīrīt no šiem grēku traipiem, nezinot laikam, ka to var izdarītvienīgi Dievs. Tomēr drīz ir vajadzīga palīdzība, pie kā viņš to meklē (27.p.)? Krīzes brīdī lai palīdz Dievs, un vienalga, kā mēs esam izturējušies pret Viņu līdz šīm. Vai tāda doma nav pazīstama arī šodien? Varbūt pat pie tavā dzīvē… Mēs domājam, ka mums ir tiesības uz Dieva palīdzību, neatkarīgi no mūsu pašu izvēlētā dzīves veida. Bet Israēls būtu pārsteigtai dzirdēt Dieva teikto (35.p.). Jo Dievam nav vienalga, kā Viņa ļaudis dzīvo. Vai nāks diena, kad Israēls atzīs savu grēku? Vai kādreiz viņš nāks pie Dieva ar nožēlas pilnas sirdi? Savādāk tauta neatradīs palīdzību.

Vai nāks diena, kad mūsu sabiedrība izpratīs, ka ir viens Dievs, Tas kurš mūs ir radījis un ka Viņam nav vienalga, kā mēs dzīvojam? Tu esi daļa no mūsu sabiedrības, kāda ir tava loma šajā lietā?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.