Bībeles lasījums /Lūkas 8, 40–56/

Kad Jēzus atgriezās, viņu uzņēma ļaužu pūlis, jo visi viņu gaidīja. Un, redzi, atnāca kāds vīrs, vārdā Jaīrs. Viņš bija sinagogas priekšnieks. Nokritis pie Jēzus kājām, tas lūdza viņu ienākt savā namā, jo viņa vienīgā meita, ap divpadsmit gadu veca, bija uz miršanu. Un, viņam ejot, pūlis spiedās ap viņu. Tur bija kāda sieviete, kas sirga ar asiņošanu jau divpadsmit gadus, bet neviens nebija spējis to dziedināt; no mugurpuses piegājusi, tā pieskārās viņa drēbju malai, un asiņošana tūlīt pārstāja. Jēzus jautāja: “Kas man pieskārās?” Visi liedzās, bet Pēteris sacīja: “Mācītāj, ļaudis ap tevi drūzmējas un spiežas virsū.” Bet Jēzus teica: “Man kāds pieskārās, es jutu spēku izejam no sevis.” Kad sieviete redzēja, ka nav palikusi nepamanīta, viņa drebēdama nāca un, nometusies pie viņa zemē, pastāstīja visu ļaužu priekšā, kādēļ tā viņam pieskārusies un kā tūlīt kļuvusi vesela. Un viņš tai sacīja: “Meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi. Ej ar mieru.” Viņam vēl runājot, nāca kāds no sinagogas priekšnieka nama un sacīja Jaīram: “Tava meita jau ir nomirusi, neapgrūtini vairs Skolotāju.” To dzirdējis, Jēzus sacīja Jaīram: “Nebīsties, tici, un viņa tiks izglābta.” Ieiedams šajā namā, viņš neļāva citiem ienākt kopā ar viņu kā vienīgi Pēterim, Jānim un Jēkabam un bērna tēvam un mātei. Visi vaimanāja un raudāja par bērnu. Bet viņš sacīja: “Neraudiet, viņa nav mirusi, bet tikai guļ.” Un tie viņu izsmēja, zinādami, ka tā ir mirusi. Bet viņš, satvēris tās roku, sauca: “Bērns, mosties!” Un tā sāka elpot un tūlīt piecēlās, un viņš lika dot tai ēst. Viņas vecākus pārņēma liels izbrīns, bet viņš piekodināja tiem par šo notikumu neko nestāstīt.

Bībeles pārdomas

“Kaut dienas tumšas šķiet – no nešaubīgas ticības tām gaisma pāri iet.” (Nikolajs Kalniņš)

Ir dažādi ceļi, kā cilvēki iepazīst Jēzu. Citi, atbildot uz jautājumu, vai viņi atceras brīdi, kurā sapratuši, ka Jēzus ir viņu glābējs, nespēj konkrēti atsaukt atmiņā kādu brīdi vai notikumu. Bet citi ir sākuši ticēt pēc tam, kad Jēzus ir īpaši palīdzējis.

Gan sieviete ar neārstējamo slimību, gan Jaira meita, dienu, kad sastapās ar Jēzu, neaizmirsīs, jo viņu dzīves izmainījās. Vai tas notika negaidot?

Sieviete ar slimību sirga jau daudzus gadus. Viņa bija izstaigājusi daudzus ārstus un dziedniekus, kuri apgalvoja, ka viņa ir neārstējama. Viņas pēdējā cerība bija Jēzus. Pieskarties Jēzum – tā nebija viņas mirkļa iedoma, ne arī tik viegli realizējama, jo apkārt Viņam pulcējās liels ļaužu pūlis. Lai izsprauktos tam cauri, vajadzēja lielu apņēmību un uzņēmību. Bez tam šai sievietei kā ar asiņošanu sirgstošai pēc Vecās Derības likumiem vispār bija aizliegts pieskarties citiem. Kas deva viņai neatlaidību?

Meitene pati lūgt pēc palīdzības vairs nevarēja. Vecākiem palaimējās, ka tuvumā todien bija Jēzus. Kad kāds lūdz par kāda cita cilvēka dziedināšanu, bieži lūdzēju sirdīs tiek čukstēti vārdi, ka glābiņa vairs nav. Šis cilvēks taču ir tik slims. Jēzus apgalvo pretējo (50.p.).

Šodien mēs nevaram Jēzum fiziski pieskarties, ne arī ieaicināt viņu savā namā. Tomēr Viņš var palīdzēt. Gan tad, kad esam ilgi domājuši par lūgšanu Viņam, gan tad, kad paklausām mirkļa impulsam. Bet vienmēr ir vajadzīga drosme.

Šie notikumi spilgti atklāj Jēzu kā dziedinātāju. Kā Viņš ir palīdzējis tev? Kā šie notikumi iedrošina tevi meklēt palīdzību pie Viņa?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.