Bībeles lasījums /Lūkas 7,1–10 /

Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā. Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu. Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu. Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.” Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā. Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.” Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu

Bībeles pārdomas

Mēs katrs saprotam Dievu nedaudz savādāk. Tas ir atkarīgs no mūsu pieredzes, zināšanām, interesēm. Bet Dievs saprot mūs visus.

Jēzus dzīves laikā jūdu valstī atradās 3000 romiešu kareivju, kuru uzdevums bija rūpēties par mieru. Viņu pienākums arī būtu apspiest dumpi, ja nu tāds rastos okupantu un okupēto nesaskaņu dēļ. Romiešiem noteikti bija grūti izprast šīs mazās valstiņas gaidas uz Mesiju, viņu mācību, likumus un reliģiskos rituālus. Droši vien vairums no viņiem šais dīvainajās paražās nemaz neiedziļinājās, bet vienkārši pildīja savu kareivja pienākumu un gaidīja, kad varēs atgriezties mājās. Romas armija bija labi trenēta, kareivjiem bija īpašas tiesības. Tie lielākoties bija lepni vīri, kas uzskatīja sevi augstākus par jūdiem, kuru zeme piederēja Romas provincei.

Tomēr kāds virsnieks, lepns, bet pieklājīgs un laipns cilvēks, nāk pie jūdu skolotāja pēc palīdzības. Pareizāk virsnieks pats nemaz nesastopas ar Jēzu, bet sūta savus vēstnešus (3.,6.p.). Ne jau tāpēc, ka uzskatītu sarunu ar jūdu par pazemojumu, bet tāpēc, ka uzskata sevi par necienīgu salīdzinājumā ar Jēzu. Kāda pazemība šai lepnajā romietī! Viņa izpratne par Dievu parāda, ka viņš, pats būdams virsnieks, uztver Dievu kā tādu, kurš izrīko savus padotos, nemaz pats visur neesot klāt. Un nepakļaušanās Viņa pavēlēm vispār nav apspriežama (8.p.). Jēzus šo ticību liek kā paraugu pārējiem. Virsnieka ticības dēļ viņa kalps tiek dziedināts. Jēzus parāda, ka Viņa spēks un mīlestība ir pārāka par tautību atšķirībām. Viņš ir palīgs visiem. Tikai vajag uzdrošināties lūgt palīdzību.

Virsnieks iztēlojās Dievu atbilstoši savai profesijai. Kā tu iztēlojies Dievu? Salīdzini savus priekšstatus ar kādu citu.

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.