Bībeles lasījums /2. Mozus 14,10–31/
Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu. Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes! Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!” Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet! Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!” Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu! Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi. Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus! Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!” Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē. Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram. Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās. Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses! Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā. Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni. Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!”
Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!” Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā. Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika! Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses. Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā. Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum.
Bībeles pārdomas
Kā es mēdzu vērtēt sevi, savas iespējas un spēku? Kā to vērtē Dievs? Varbūt ir vērts par to padomāt.
Tik nevienādu cīņas sākumu bieži negadās redzēt. Visas priekšrocības ir ēģiptiešiem. Izdevīga pozīcija, labi apmācīta un strauja armija. Arī israēlieši to ļoti labi redz, un viņu reakcija ir saprotama (10.-12.p.). Protams – kam gan gribas mirt tuksnesī? Kad nāve ir durvju priekšā, tad aizmirstas gan uguns stabs, gan Ēģiptē piedzīvotie Dieva brīnumi un atbrīvošana. Interesanti, kā jūtas Mozus šai situācijā? Savos darbos viņš saglabā uzticību Dievam (13.-14.p.), bet vai Dieva priekšā viņš var palikt tikpat mierīgs (15.p.)? Varbūt tas var mani iedrošināt – kad jābūt stipram kādu cilvēku dēļ, Dievam es varu sacīt visu.
Dieva darbs kļūst redzams. Israēla tautas uzdevums ir vienīgi paklausīt un nejaukties (15.-18.p.). Arī ēģiptiešiem tagad ir iespēja piedzīvot Dieva klātbūtni mākoņu stabā, kamēr Israēla tautai tiek dots atkāpšanās ceļš tur, kur neviens nav gaidījis (19.-22.p.). Es nezinu, vai man faraona vietā būtu bijusi drosme doties pakaļ israēliešiem pa jūras gultni. Bet Dievam pietiek tikai paraudzīties uz tiem, kas cenšas cīnīties pret Viņu. Atklāsme par to, ka Israēla tautai ir varens sabiedrotais, ēģiptiešu galvās ienāk ne ātrāk kā tad, kad Dievs to pieļauj. Un tad jau ir par vēlu. Tieši otrādi – varbūt, nedodoties pakaļ, ēģiptieši būtu varējuši izdzīvot (23.-27.p.)?
Fantastiska un neiedomājama ir šī cīņa, ko Dievs izcīna par savu tautu. Šķiet, ka cīņā, kurā piedalās Dievs, nav svarīgi, kāda ir mana situācija, spēki un resursi, bet gan – vai es esmu Dieva pusē. Cik bezcerīga bija Dieva tautas situācija sākumā, tik bezcerīga tā izvērtās viņu pretiniekiem, un viņiem vairs nebija glābšanās ceļa. Šī cīņa mainīja Israēla tautas attiecības ar Dievu (29.-31.p.). Es gribētu, lai mainās arī manas attiecības ar Dievu. Bet vai tas neprasa drosmi paļauties līdz galam?
Būt Dieva pusē vienmēr ir dzīvības un nāves jautājums. Pasakies Dievam, ka Viņš tevi ved uz dzīvību! Lūdz pēc uzticības šajā ceļā!