Bībeles lasījums /2. Mozus 13,17–14, 9/
Kad faraons atlaida tautu, Dievs nevadīja tos pa ceļu uz filistiešu zemi, kaut tā bija tuvu, bet Dievs teica: “Ka tik šī tauta nesāk nožēlot, karu pieredzēdama, un ka neatgriežas Ēģiptē.” Dievs veda tautu apkārt pa tuksneša ceļu uz Niedru jūru, un Israēla dēli aizgāja no Ēģiptes zemes apbruņoti. Un Mozus paņēma sev līdzi Jāzepa kaulus, jo viņš bija nozvērinājis Israēla dēlus, sacīdams: “Dievs jūs nepametīs – tad aiznesiet manus kaulus no šejienes sev līdzi!” Viņi izgāja no Sukotas un apmetās Ētāmā, tuksneša malā. Dienā Kungs gāja tiem pa priekšu mākoņu stabā, lai vadītu tos ceļā, un naktī – uguns stabā, lai būtu gaisma – lai tie ietu dienu un nakti. Mākoņu stabs neatkāpās no tautas dienā un uguns stabs naktī.
Kungs teica Mozum: “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai! Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis! Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja. Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!” Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis. Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem. Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka. Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai.
Bībeles pārdomas
Katra manas dzīves minūte ir Dieva rokās. Vai es to atceros arī vienmuļā ikdienā? Un tad, kad ir grūti?
Pavisam neilgā laikā mana un arī visas tautas dzīve ir pilnīgi pārvērtusies. No mierīgas dzīves upes ielejā esam nonākuši tuksnesī. Mjā, tas sagādā zināmas neērtības. Bet kas gan tas ir pret to, kā Dievs mūs ir vadījis! Mākoņu stabs un uguns stabs – kura karavāna vēl ir varējusi lepoties ar šādu pavadoni?! Kaut gan… tas šķiet arī bīstami. Arī Ēģiptē Dievs darīja tik brīnumainas lietas, lai atbrīvotu mūs no faraona varas. Kad mēs izgājām, bruņojušies un gatavi cīņai, es domāju – nu gan mums neviens nevarēs stāvēt pretī! Pat Jāzepa teiktais ir piepildīts, kas mums ko varēs padarīt? Es jutos tik drošs un pārliecināts.
Bet Dievs mūs nemaz neveda pa ceļiem, kur būtu ērti cīnīties. Tieši otrādi. Gar jūru varēja iet pa ērtu un iestaigātu ceļu, bet nē – mūs veda apkārt, pa tuksnesi un pie tam Niedru jūras virzienā. Kas mums būtu tur meklējams? Vai tā būtu tā apsolītā zeme? Runā gan, ka Dievam katrā lietā ir savs nodoms, tomēr šeit to ir grūti saskatīt. Nez’, vai pat pats Mozus to zina (14,1-2)?
Un jo tālāk, jo trakāk mums ir gājis. Sākās runas, ka faraons ar savu armiju taisās dzīties mums pakaļ. Vispār jau mēs esam bruņojušies, bet, lai stātos pretī faraonam… nu, nezinu. Te nu mēs tagad esam, visneizdevīgākajā vietā, kādā iespējams ar viņu cīnīties. Jūra aiz muguras, tuksnesis no visām pusēm. Un faraons arī noteikti to zina, tāpēc jau ir tik nadzīgs uz pakaļdzīšanos. Ko gan Mozus domā, uz ko viņš cer? Lūk, tālumā jau redzami ēģiptieši, ka tuvojas mums milzu ātrumā. Jā, uguns stabs nekur nav pazudis, bet vai gan ir kāds Dievs, kas spējīgs palīdzēt šādā situācijā? Kas tagad būs?
Kas tev palīdz uzticēties Dievam, kad apstākļi un lietas nekārtojas tā, kā tev šķiet vislabāk.
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.