Bībeles lasījums /Kolosiešiem4,10–18/

Jūs sveicina mans ieslodzījuma biedrs Aristarhs un Barnabas radinieks Marks (par viņu jūs esat saņēmuši norādījumus; ja viņš pie jums ierodas, uzņemiet viņu),  un arī Jēzus, saukts Jūsts, – no jūdiem viņi vienīgie ir mani palīgi Dieva valstības darbā; viņi ir mans mierinājums.   Jūs sveicina viens no jūsējiem, Epafrs, Kristus Jēzus kalps, kas vienmēr ir cīnījies par jums savās lūgšanās, lai jūs būtu pilnīgi un pastāvētu savā pārliecībā stingri pēc Dieva gribas.  Es apliecinu, ka viņš ir ļoti norūpējies par jums un pārējiem, kas Lāodikejā un Hierapolē.   Jūs sveicina mīļotais ārsts Lūka un Dēma.  Sveiciniet brāļus Lāodikejā, Nimfu un draudzi viņas mājā!  Kad šī vēstule būs nolasīta pie jums, parūpējieties, lai tā tiktu nolasīta arī Lāodikejas draudzē, un manu vēstuli, kas pienāks no Lāodikejas, izlasiet arī jūs.   Un Arhipam sakiet: “Raugies, lai kalpošanu, ko saņēmi no Kunga, tu veiktu līdz galam.”  Sveiciens rakstīts ar manu, Pāvila, roku: atcerieties manas važas! Žēlastība lai ir ar jums!

Bībeles pārdomas

Vai tu bieži domā par cilvēkiem, kas kaut kādā veidā ir palīdzējuši tev, stiprinot tavu ticību, lūdzot par tevi? Piemini viņus šodien!

Rakstot vēstuli, noslēgumā bieži atceros vēl ko svarīgu, kas noteikti jāpiemin. Ir gadījies tā, ka lapā vairs nav palicis daudz vietas, bet noteikti gribas to svarīgo uzrakstīt. Tās ir tādas lietas, kas ir zināmas un nozīmīgas varbūt tikai mums – kas raksta un kam raksta. Ja vēstuli izlasītu kāds svešs, viņam šie atgādinājumi, novēlējumi varbūt šķistu tikai kā skaisti vārdi.

Līdzīga sajūta rodas, lasot šīs vēstules beigas – viss svarīgais jau pasacīts – patiesība par Kristus upuri, par to, kas mēs esam Kristū, mācība par Dieva žēlastību, par mūsu attieksmi pret to. Varētu jau beigties. Bet vēl šie vārdi, kas man, pie Kolosas draudzes nepiederošai, izsaka tik maz ko. Es par šiem cilvēkiem zinu vienīgi to, kas te, šai vēstulē par viņiem rakstīts. Labi, par Marku un Lūku kā evaņģēliju autoriem zinu ko vairāk, esmu dzirdējusi arī par Barnabu, Pāvila ceļabiedru. Bet citi vārdi – Aristarhs, Jesus, saukts Justs, Epafra, Dēma, tie man ir sveši. Bet cilvēki, kas lasīja vēstuli, viņus pazina, mīlēja. Viņiem bija svarīgi šie sveicieni. Viņi noteikti priecājās, lasot, ka šie vīri ir iepriecinājuši Pāvilu, ka kādi no viņiem lūgšanās cīnās par kolosiešu dvēselēm, ka kādi pūlas viņu dēļ (11.-13.p.). Vēstulē reizēm ir vieglāk izteikt to, ko nevar pasacīt, tiekoties aci pret aci. Īpaši labos vārdus ir grūti teikt.

Un tad ir kādi, kam jānodod īpaši sveicieni, arī viņus es nepazīstu. Brāļi Lāodikejā, Nimfa un viņa vai viņas draudze. Un kāds nozīmīgs aizrādījums Arhipam (17.p.). Patiesībā jau arī es to varētu ņemt vērā.

Paši pēdējie teikumi ir kā aicinājums, lai lūgtu pēc žēlastības Pāvilam un lai atcerētos žēlastību, kas izrādīta mums. Varbūt tieši vajadzība pēc žēlastības ir tā, kas vieno Kolosas kristiešus ar mums tagad?

Kura no šeit minētajām īpašībām būtu tā, kuru tu gribētu, lai cilvēki redzētu Tavā dzīvē?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.