Bībeles lasījums /Jeremijas 5, 14–31/

Nu saka Kungs,
Pulku Dievs:
“Tādēļ ka jūs tā teicāt,
redzi, es likšu savus vārdus
tavā mutē kā uguni,
un šo tautu par malku,
lai uguns tos aprij!
Redzi, Israēla nams,
es uzsūtīšu
tev tautu no tālienes,
saka Kungs,
tā ir sīksta tauta,
tā ir sena tauta,
tās mēli tu nezini,
un, ko tie saka,
tu nesaproti.
Viņu bultu maks
ir kā atvērts kaps,
viņi visi ir varoņi!
Tie aprīs tavus graudus un maizi,
aprīs tavus dēlus un meitas,
aprīs tavas avis un vēršus,
aprīs tavus vīģes kokus un vīnakokus,
tavas nocietinātās pilsētas,
uz ko tu paļaujies,
tie sagraus ar zobenu.
Bet pat tajās dienās, saka Kungs, es tevi nenobeigšu pavisam!  Un, kad tie prasīs: kādēļ Kungs, mūsu Dievs, mums visu to darīja? – saki tiem: kā jūs atmetāt mani un savā zemē kalpojāt svešiem dieviem, tā jūs kalposiet svešiniekiem zemē, kas nebūs jūsu!”
Stāstiet to Jēkaba namam
un vēstījiet Jūdā:
“Klausies nu,
muļķu un bezsiržu tauta,
jums ir acis,
bet jūs neredzat,
jums ir ausis,
bet jūs nedzirdat!
Vai manis jūs nebīstaties,
saka Kungs,
vai nedrebat manā priekšā?
Es liku smiltis par robežu jūrai –
mūžīgu šķērsli, kam netikt pāri!
Tā gan sitas, bet nevar,
krāc viļņus, bet pāri netiek!
Šai tautai bija
spītīga un iecirtīga sirds,
tā novērsās un aizgāja prom.
Tie neteica savās sirdīs:
lai bīstamies Kunga,
mūsu Dieva,
kas mums laikā dod
lietu, lītavas un rasu
un īstajā reizē
rūpē mums ražu.
To jums atņēma jūsu vainas,
un jūsu grēki liedza jums labu!
Jo manā tautā atradās ļaundari,
tie glūn un liecas
kā putnu ķērāji,
tie lamatas izliek
un cilvēkus ķer.
Kā būrī pilns putnu,
tā viņu mājās pilns laupījuma,
tie tapuši lieli un bagāti,
tie treknumā ļum,
pārplūst no ļaundarības,
taisnu tiesu tie nespriež,
bāreņiem tiesā nepalīdz,
nabagu taisnību neaizstāv.
Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
Šausmas un šaušalas
notikušas uz zemes –
pravieši pravieto melus,
priesteri valda, kā tīk,
un manai tautai tas tīk!
Ko darīsiet, kad nāks gals?

Bībeles pārdomas

Dzīvot gaidās uz Dieva tiesu. Tā kā mēs šodien. Dievs, paldies, ka Kristus ir iestājies par mani un ka Viņa dēļ Tu esi man piedevis!

Iespējams, ka tauta domāja, ka Jeremija runā tukšu tāpat kā daudzi citi pravieši – kā viltus pravieši, kas ķer tikai vēju (13.p.). Tomēr Dievam un Viņa praviešiem ir vara īstenot pravietoto – ugunīgi vārdi aizdedzina (14.p.). Vispirms draud militārs iebrukums (15.-17.p.) – šī armija ir izdaudzināta ar spēku un cietsirdību. Jūdas patērētāju sabiedrība tiks aprīta – gan labības lauki, gan bērni, gan visa kopiena tiks aizslaucīti prom vardarbības mutulī. Tieši to pašu mēs redzam mūsdienās – kari un teroristu uzbrukumi nav mitējušies.

Jūdas tauta pret šiem brīdinājumiem ir kurla un akla. Viņi ignorē Dieva spēku, bet cilvēki, kas negodā un nebīstas Dieva svētuma, drīz piedzīvos Viņa dusmu karstumu. Dievs, kurš pārvalda pasauli, liek gadalaikiem mainīties, kas pavēl dabai, spēs pārmācīt savu vainīgos bērnus. Ja mēs turam elkus par saviem dieviem, tad haoss vairs nav tālu. „Sveši dievi” aizved uz „svešu zemi” (19.p.). Politiķi, tiesneši un viltus pravieši piedāvā Jūdam tukšas cerības un paši uzbarojas no tautas maldināšanas (28.p.). Bet pestīšana nav sastopama tur – pie tiem, kas pravieto un kalpo Dievam sev tīkamā veidā, neatspoguļojot Dievu (31.p.). Ar savu muļķīgo darbu viņi ieveda tautu grēkā. Dievs to tā nevar atstāt.

Arī mūsdienās mēs redzam melus visapkārt. Kā tu vari būt par taisnības un miera nesēju?

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.