/Lūkas 18, 9–17/

9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:
10 “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks.
11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.
12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
15 Arī mazos bērnus Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja.
16 Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
17 Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.”

Bībeles pārdomas

Kā tu jūties – kā pieaugušais vai kā bērns? Dieva priekšā mēs visi esam bērni, kas vienmēr saņem rūpes un mīlestību.

Jēzus adresē šo līdzību tiem, kas ir pārliecināti par savu taisnumu. Domājot par sevi, atskārstu, ka arī man ir līdzīga pārliecība, bet vai tad tā būtu tik peļama? Vai farizeja tiešām priekšzīmīgā dzīve un pārlieku lielā centība izpatikt Dievam būtu kas slikts (12.p.)? Patiešām, retais spēj līdzināties šim taisnajam farizejam.

Manuprāt Jēzus šajā līdzībā akcentē farizeja attieksmi un motivāciju. Farizejs lūgšanā salīdzina sevi ar citiem, izceļas uz citu fona (11.p.). Bet, cik taisns viņš būtu, ja sevi salīdzinātu ar Dievu? Farizejs uzskaita savus labos darbus, bet vai par ne tik labajiem ir piemirsis? Ja es uzskaitītu tikai labo, ko esmu darījusi, es arī šķistu tīri patīkama persona. Bet ja es sevi aplūkoju Dieva gaismā, jāatzīst, ka nav manos spēkos būt taisnai Dieva priekšā un darīt vienīgi labus un vislabākos darbus. Tas, ka man ir pārliecība par piederību Dievam, ir Kristus nopelns. Viņš mani ir taisnojis savās asinīs. Bieži vien mana lūgšana līdzinās muitnieka lūgšanai, atzīstot savus grēkus un saņemot taisnošanu. Šī jaunā taisnība, ko sniedz Kristus, ir pārāka un vērtāka par mūsu paštaisnību. Tikai tādi mēs esam cienīgi stāties Dieva priekšā.

Protams, lai atzītu savu grēcīgumu, nepieciešama pazemība un atvērta sirds (14.p.). Mazi bērni visvieglāk izjūt atkarību no kāda, viņu sirdis vēl nav apaugušas ar lepnības un iedomības kārtu. Jēzum simpatizē mazie bērni, bet pieaugušie to nesaprot (15.p.). Jēzus ir Pestītājs. Pie Viņa var nākt gan lieli, gan mazi. Visi ir grēkojuši un visiem vajadzīga pestīšana. Neliegsim bērniem to piedzīvot. Neatrunāsim viņus, lai gaida, kad izaugs lieli. Taču mums, lielajiem, jānometas uz ceļiem, jābūt bērna līmenī gan fiziski, gan arī savās sirdīs, kad vēršamies pie mūsu Debesu Tēva cerībā saņemt žēlastību un taisnošanu.

Iespējams, arī tevi Dievs šodien aicina uz grēku nožēlu. Izsūdzi Viņam savus grēkus!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.