Bībeles lasījums / 2. Mozus 17,1–16/
Viss Israēla dēlu pulks gāja pa Sīna tuksnesi, kā Kungs bija teicis. Tad viņi apstājās Refidīmā, un tautai nebija ūdens, ko dzert. Tauta strīdējās ar Mozu un sacīja: “Dod mums ūdeni, ko dzert!” Bet Mozus tiem teica: “Kāpēc jūs strīdaties ar mani?! Kāpēc jūs pārbaudāt Kungu?!” Tauta, slāpdama pēc ūdens, kurnēja pret Mozu un teica: “Kāpēc tu atvedi mūs no Ēģiptes – vai lai nogalētu mūs, mūsu dēlus un mūsu ganāmpulkus slāpēs?!” Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Ko lai es daru šai tautai – vēl mazliet, un tie mani nomētās akmeņiem!” Un Kungs teica Mozum: “Izej tautas priekšā, ņem sev līdzi dažus Israēla vecajos un savu spieķi, ar ko tu siti Nīlu, ņem to rokā un ej! Redzi, es nostāšos tavā priekšā uz klints Horebā – tad tu sit klinti, un no tās izplūdīs ūdens, un tauta varēs dzert!” Un Mozus tā darīja, Israēla vecajiem redzot.
Bībeles pārdomas
Kungs, māci man ieraudzīt Tavu vadību šajā dienā! Pasargi manas lūpas no vārdiem, kas Tevi apbēdina! Dod man spēku nesacelties pret Tevi!
Mazi bērni bieži mēģina panākt vēlamo ar raudāšanas vai pat kliegšanas palīdzību. Ir brīži, kad tas darbojas, jo vecāki ir noguruši un ir gatavi izpildīt bērnu iegribas. Vai Dieva tauta nav ļoti līdzīga mazam bērnam? Liekas, viņi nespēj normāli sarunāties ar Mozu (2.-3.p.). Viņi tikai rājas un kurn. Protams, protams, ir taču svarīgs iemels. Varbūt pat tas ir jautājums par izdzīvošanu, bet vai tāpēc jāzaudē pieklājība? Kāda tur pieklājība tuksnesī! Ir tāda savāda sajūta, klausoties šajos skarbajos vārdos. Vai Mozum bija viegli? Liekas, arī viņu skārusi visa šī jezga (4.p.). Kurš gribētu būt viņa vietā? Bet vienīgais miera pilnais šai situācijā ir pats Dievs. Kaut arī Viņu pazemo tautas kliedzieni, Viņš nealkst atriebības. Gluži otrādi – Viņš palīdz savai tautai atrast ūdeni (5.-6.p.). Kāda apbrīnojama pacietība! Varbūt, ka tā ir laba mācību stunda ikvienam cilvēkam, jo mēs nevaram lepoties ar lieliem pacietības krājumiem. Un der atcerēties, ka ir tāda vieta virs pasaules, kura atgādina par nepacietību un neuzticēšanos Dievam (7.p.).
Bet ko darīt tālāk? Arī turpmākajās dienās nekāda mierīgā dzīve nesanāk, jo ir jākaro ar ienaidnieku. Amalekieši bija attāli Israēliešu radinieki(1.Mozus 36, 16), bet viņi nespēja pieņemt Dieva plānu savas tautas dzīvē. Skaudība un naids lika karot pret izredzētajiem, kaut gan viņi būtu varējuši kļūt par Izraēlam paredzēto svētību līdzdalībniekiem. Pārsteidz Mozus rīcība. Viņš neiet kaujas laukā, bet lūdz Dievu. Pacietīgi un neatlaidīgi (11.-12.p.). Un viņa paceltās rokas ir vēl viens apliecinājums tam, ka Dievs vēlas, lai mēs apzinātos, ka uzvara nav mūsu pašu spēka rezultāts. Diez kam bija grūtāk izturēt šo kauju – Mozum un viņa palīgiem vai tiem, kas cīnījās kaujas laukā? Uzvara nāk no Dieva. Uzvara kā karogs, kas apliecina piederību Dievam.