Bībeles lasījums /Jeremijas 22, 1–30/
Kungs, par drupām kļūs šis nams!”
6 Jo tā saka Kungs Jūdas ķēniņa namam:
“Tu mana Gileāda,
Lebanona virsotne!
Vai lai nepadaru tevi par tuksnesi,
par pilsētu, kur neviens nemīt?
7 Es svētīšu pret tevi postītājus,
katru ar savu ieroci,
tie nocirtīs tavus labākos ciedrus
un iemetīs tos ugunī!
8 Cauri šai pilsētai ies daudzas tautas, un tie teiks viens otram: kādēļ Kungs tā darīja šai lielajai pilsētai? 9 Un atbildēs: tādēļ, ka viņi atmeta sava Kunga Dieva derību – zemojās citiem dieviem un vergoja tiem!”
10 Mirušo neapraudiet
un par to nevaimanājiet!
Raudāt raudiet par to, kurš aiziet,
jo tas vairs atpakaļ nenāks
un neredzēs zemi, kur dzimis!
11 Jo tā saka Kungs par Jūdas ķēniņu Šallūmu, Jošijāhu dēlu, kurš valdīja pēc sava tēva Jošijāhu, – viņš no šejienes aizgāja un vairs neatgriezīsies: 12 “Tajā vietā, kur viņu aizveda trimdā, – tur viņš mirs un šo zemi vairs neredzēs!”
13 Vai! tam, kurš savu namu bez taisnības būvē
un savas jumtistabas bez tiesas!
Tam kaimiņš vergo par velti –
pūles tam neatlīdzina.
14 Tas saka: uzcelšu sev dižu namu
plašām jumtistabām,
izcirtīšu logus,
ar ciedru izklāšu
un sarkanu izmālēšu!
15 Vai tu valdi tādēļ,
ka dižojies ciedros?
Tavs tēvs –
vai viņš neēda un nedzēra?
Vai tiesu un taisnību nedarīja?
Tad viņam klājās labi!
16 Viņš tiesāja
sērdieņa, nabaga tiesu –
tad bija labi! –
“Vai tad tas nenozīmē
pazīt mani?”
saka Kungs.
17 Bet tavas acis un sirds
tik uz netaisnu mantu vien,
tik nevainīga asinis liet,
tik uz spaidiem
un varasdarbiem!
18 Tādēļ tā saka Kungs Jūdas ķēniņam Jehojākīmam, Jošijāhu dēlam:
“Lai tie neraud par viņu:
vai, mans brāli, vai, mana māsa! –
lai tie viņu neapraud:
vai, mans kungs, vai, diženais! –
19 Ēzeļa kapā viņu apraks,
izvazās un izmētās
aiz Jeruzālemes vārtiem!”
20 Ej uz Lebanonu un kliedz,
cel Bāšānā balsi,
un kliedz no Abārīma kalniem,
jo visi tavi mīlnieki noslānīti!
21 Es runāju uz tevi,
kad tev klājās labi,
tu teici: es neklausīšos!
Tas ir ceļš,
ko tu jau kopš jaunības min –
tu neklausies manā balsī!
22 Visus tavus ganus
ganīs vējš,
un tavi mīlnieki
gūstā aizies –
tad tu būsi bez kauna, bez goda!
23 Lebanona iemītniece,
kas ligzdo starp ciedriem! –
kā tu vaidēsi,
kā tevi pārmāks sāpes –
kā radību mokās!
24 “Es dzīvs,” saka Kungs, “kaut Konjāhu, Jehojākīma dēls, būtu gredzens uz manas labās rokas, tik un tā es viņu norautu no turienes! 25 Es atdošu tevi tiem, no kuriem tu baidies, – Bābeles ķēniņam Nebūkadnecaram rokā un kaldiešiem! 26 Es aiztriekšu tevi un tavu māti, kas tevi dzemdējusi, uz citu zemi, kur jūs neesat dzimuši, – un tur jūs mirsiet! 27 Un uz zemi, kur viņi kāros atgriezties, – tur tie neatgriezīsies!”
28 Vai šis vīrs Konjāhu
ir nevērtīgs sasists trauks?
Vai krūka, kas netīk nevienam?
Kādēļ viņš aiztriekts un viņa pēcnācēji
aizvesti uz zemi, ko viņi nepazīst?
29 Zeme, zeme, zeme,
klausies Kunga vārdu!
30 Tā saka Kungs:
“Pierakstiet viņu kā tādu,
kas ir bez bērniem,
kā vīru, kam nesokas viņa dienās, –
nenāks no viņa pēcnācējiem vīrs,
kas sēdētu Dāvida tronī un valdītu Jūdā!”
Bībeles pārdomas
Mēs katrs esam piedzīvojuši brīdi, kad esam izvēles priekšā. Iespējams, tā būs arī šodien. Dievs, palīdzi izvēlēties Tavu ceļu!
Vai tu klausies, kad Dievs runā? Vai tu meklē Viņa prātu? Iespējams, ka daudzi no mums nezina, kā Dievs runā. Dažreiz šķiet, ka Viņš runāja tikai Bībelē aprakstītajos laikos, bet šodien klusē. Tomēr tā nebūt nav – Dievs vēl joprojām runā caur savas grāmatas lappusēm un ne tikai. Dievs ir atstājis mums visu, kas jāzina, lai mēs varētu izvēlēties dzīvot pēc Viņa prāta. Tomēr tas ir tik grūti. Kad klājas labi, par Dievu pat aizmirstas domāt, šķiet, ka paši tiekam ar visu galā. Kad ir grūti, varbūt esam dusmīgi uz Dievu, un nemaz Viņu nemeklējam. Kad pēkšņi dzīves apstākļi pārsteidz nesagatavotus, reaģējam, kā jau mūsu cilvēciskais temperaments nosaka – cits „uzsprāgst”, cits atkāpjas, cits raud. Kā atcerēties, ka Dievs vienmēr ir blakus un vēlas palīdzēt? Kā atcerēties prasīt Viņa padomu gan priekos, gan grūtībās, gan neparedzētos gadījumos?
Arī Dieva tauta bija aizmirsusi savu Kungu. Viņi nedzirdēja Dieva teikto laikos, kad klājās labi (21.p.), bet Dievs turpina runāt, Viņš caur pravieti Jeremiju saka vēsti ķēniņam (1.-5.p.; 6.-12.p.). Šī vēsts ir skaidra – būs posts un sods, ja neatgriezīsieties pie Kunga, būs glābšana, ja atgriezīsieties. Vai ķēniņš dzirdēs? Vai atcerēsies slēgto derību?
Mēs varam brīnīties, kā šī tauta, kas bija tik daudz piedzīvojusi kopā ar Dievu, varēja būt tik spītīga. Mēs varam prātot, kā sirds, kas saņēmusi tik daudz svētību un mīlestības, var tā nocietināties. Atklājot rūgto patiesību par savu mīļo tautu un savu bardzību, Dievs arī mūs brīdina – mēs esam tik pat ievainojami, arī mēs neesam pasargāti no kurluma un sirds apcietināšanas. Un Dievs saka arī ko citu – arī tevi es gaidu atpakaļ un pieņemšu, kad nāksi!
Lūdz, lai Dievs palīdz dzirdēt Viņa balsi vienmēr, jo Viņš ir tev blakus īpaši tad, kad esi kādas izvēles priekšā.
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.