Bībeles lasījums /Lūkas 11, 37–54/
37 Kad Jēzus beidza runāt, kāds farizejs uzaicināja viņu pie sevis uz maltīti; un iegājis viņš apsēdās pie galda. 38 Farizejs brīnījās, redzēdams, ka viņš pirms azaida nemazgājas. 39 Un Kungs tam sacīja: “Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir pilna alkatības un ļaunuma. 40 Jūs nejēgas, vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi? 41 Labāk izdaliet to, kas iekšpusē, žēlastības dāvanās, un, redzi, viss jūsos būs šķīsts. 42 Vai! jums, farizeji! Jūs atdodat desmito daļu no mētrām un rūtām, un visādiem dārzeņiem, bet neievērojat Dieva tiesu un mīlestību; tas jums bija darāms, bet nevajadzēja atstāt novārtā arī šo. 43 Vai! jums, farizeji! Jums patīk pirmās vietas sinagogās un tikt sveicinātiem uz ielām. 44 Vai! jums! Jūs esat kā apslēpti kapi – ļaudis staigā jums pāri un to nezina.” 45 Kāds likuma zinātājs vērsās pie viņa un teica: “Skolotāj, tā runādams, tu aizvaino arī mūs.” 46 Bet viņš teica: “Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši šai nastai nepiedurat ne pirksta. 47 Vai! jums! Jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos nonāvēja. 48 Tādējādi jūs apliecināt, ka piekrītat savu tēvu darbiem, jo viņi tos nonāvēja, bet jūs ceļat pieminekļus. 49 Tādēļ arī Dieva gudrība ir teikusi: es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, no tiem citus nonāvēs, citus vajās, 50 tā ka visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules iesākuma, tiks atprasītas no šīs paaudzes – 51 no Ābela asinīm līdz Zeharjas asinīm, kas tika nonāvēts starp altāri un svētnīcu. Patiesi es jums saku: tās tiks atprasītas no šīs paaudzes. 52 Vai! jums, likuma zinātāji! Jūs esat piesavinājušies atziņas atslēgas. Paši jūs neesat iegājuši un tos, kas grib ieiet, jūs kavējat.” 53 Kad viņš no turienes aizgāja, rakstu mācītāji un farizeji sāka viņam neganti uzbrukt ar uzbāzīgiem jautājumiem, 54 slepus glūnēdami, lai viņu varētu pieķert kādos vārdos un apsūdzēt.
Bībeles pārdomas
Tēvs, palīdzi man saskatīt Tavu īsto, patieso un skaidro ceļu, lai es nebūtu ne pārāk mazvērtīgs, ne paštaisns!
Cilvēki, kas sabiedrībā runā tiešu valodu bieži vien ir kā dadzis acīs. Taču ir kāda atšķirība – var izkliegt apvainojumus, lai spodrinātu savu paštaisnību un var runāt tieši, lai palīdzētu. Manuprāt, tieši otrais gadījums ir efektīvs, bet arī prasa attiecības. Ne visiem ir tiesības tieši un asi norādīt uz pārējo kļūdām.
Lasot evaņģēlijus, var redzēt, ka ir kādas lietas, kuras Jēzu patiešām kaitina un kurām seko tūlītēja nesaudzīga reakcija. Arī šoreiz, taču sarunu neiesāk Jēzus. Viņš vienkārši ir atnācis ciemos. Izskatās, ka ar farizejiem un bauslības mācītājiem nekad nav bijušas gludas attiecības ar Jēzu, bet Viņš no šiem cilvēkiem neizvairās. Taču viņiem nekur nav miera. Viņi seko katrai Jēzus kustībai un izrunātajam vārdam kā tādi detektīvi ar palielināmajiem stikliem. Nu, tad lai arī viņiem tiek kāda patiesība! Tomēr Jēzus teiktais nav tikai no sērijas – lieciet mani mierā un paskatieties paši uz sevi! Tajā ir smagāks dziļums par tika daudzām garīgām problēmām, kuru sakne ir viena – ārišķība. Dievs nekad nav licis pildīt kādus rituālus un ievērot kādus likumus tikai to ievērošanas pēc. Visam ir dziļāka jēga un, ja no tās novēršas, var izraisīties vissmagākās sekas. Kāpēc tad Jēzus min tādus jēdzienus kā slepeni kapi un slepkavības? Vai šī saruna sasniedza dzirdīgas ausis?
Ko mēs varam mācīties, lai Jēzum šāda smaga saruna nebūtu jāuzsāk arī ar mums? Kā ar ārišķību savā dzīvē cīnies tu? Kādos gadījumos tev būtu tiesības aizrādīt kāda cita ārišķīgo rīcību?
Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.