/Lūkas 14, 7–14/

7 Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams:
8 “Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts,
9 un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta.
10 Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! – Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā.
11 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
12 Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: “Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ.
13 Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus;
14 un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām.”

Bībeles pārdomas

Māci mani šodien, Jēzu! Rādi man manu sirdi, manas domas un to, kas ir jāmaina!

Jēzus bija ielūgts kāda ievērojama farizeja mājā uz mielastu. Vai šis farizejs un Jēzus bija draugi, vai viņš bija Jēzus sekotājs? Diez vai, jo šie ļaudis vēlējās Jēzu apsūdzēt. Bet kādēļ? Jēzus bija kļuvis populārs tautā un, lai farizeju priekšnieks varētu padižoties, ka pie viņa ir bijis Jēzus no Nācaretes, tad viņš arī ielūdza Jēzu savā mājā un aicināja arī daudz citu paziņu, lai visi varētu redzēt Jēzu, kuru tauta cienīja un kam sekoja. Diez vai Jēzum atradās pirmā vieta, jo tās steigā ieņēma ielūgtie farizeji, lai citi nepaspētu apsēsties viņu tik kārotajās vietās.

Jēzus liek ieskatīties katram savā sirdī un jautāt: “Vai es esmu šīs vietas cienīgs? Ar ko es esmu izpelnījies šo vietu pie saimnieka galda?” Bet Viņš līdzībā runā ne tikai par laicīgo dzīvi, bet arī par Dieva un cilvēku attiecībām. Jo farizeji uzskatīja, ka viņi Debesu valstībai ir vispiemērotākie, ka viņi to ir pirmkārt pelnījuši un tad tikai pārējie (ja pietiks vietas). Šie ļaudis bija tik tālu aizgājuši sevis cildināšanā un slavēšanā, ka aizmirsa patiesību par sevi – ka viņi tika ielūgti kunga namā uz mielastu, ka kungam nav pienākums viņus ielūgt un ka kungs ir tas, kurš norādīs katram īsto vietu. Tagad vietu kādās viesībās, tad – vietu pie vienīgā īstā Kunga.

Dzīdamies pēc pasaules atzinības un goda, cilvēks aizmirsa Dieva godu, jo jūdu viesmīlības likumi bija Dieva goda dēļ. Cilvēkam vajadzēja izrādīt otram cilvēkam mīlestību, lai slavētu Dievu, negaidot cilvēku atzinību, bet tikai svētību no Dieva – tikai tā cilvēks bija izpildījis tuvākmīlestības bausli. Tādēļ Kristus saka: “Svētīgs tu būsi …” tas ir, laimīgs tu būsi. Patiesi, ko līdz mums šīs pasaules atzinība, ja Dievs dod mūžīgu dāvanu?

Padomā, ko labu tu šodien varētu izdarīt, nesaņemot par to nekādu atlīdzību. Ej un dari!

Bībeles lasījums no “Bībele Jaunā Tulkojumā”, sadarbībā ar Latvijas Bībeles Biedrību un Olivetree.com.