|
Ceturtdiena, 29. jūlijs
Pārdomas pēc kara
Soģu grāmata 21:1-21:25
Tikai tad, kad kauja ir beigusies, var redzēt, cik lieli ir zaudējumi un cik liela uzvara. Palīdzi, Dievs, palikt pie Tevis! Jo tur, kur esi Tu, ir uzvara.
Karš ir beidzies. It kā vajadzētu priecāties, bet patiesa prieka nav. Tikai tagad tā īsti var apjaust, cik tas viss ir bijis smagi (2.-3.p.). Vai Dievs atbildēja uz šo jautājumu, tas paliek apslēpts, bet viens ir skaidrs – pāri palikusī tautas daļa skaudri pārdzīvo šo traģēdiju. Bet tad nāk vēl viena.
Senajā cilšu savienībā bija likums, ka visiem obligāti jānāk uz tautas sapulcēm, bet kādi uzdrošinās šo likumu ignorēt (8.-9.p.). Izskatās pēc parastas aizmāršības, bet tajos apstākļos tā tika uztverta kā nodevība. Atkal kauja, un atkal mirst cilvēki. Savējie. Cik smagi ir lasīt šo notikumu! Vai tiešām nepietika ar tūkstošiem, kuri tikai iznīcināti iepriekšējā karā? Labi, ka tiek saudzētas jaunavas, bet netiek žēlotas ne sievas, ne mazi bērni. Jāatzīst, ka soģu laiks ir bijis viens no brutālākajiem laikiem Israēla vēsturē, kad daudzi cieta tikai tāpēc, ka kāds nebija bijis paklausīgs vai kārtīgi pildījis Dieva likumus. No mūsdienu viedokļa vērtējot, tas liekas nehumāni un briesmīgi. Bet kāpēc tauta bija tik nepaklausīga Dievam? Kāpēc ciltis uzvedās kā niķīgi bērni? Karš vēl nebija beidzies, jo tas turpinājās cilvēku sirdīs. Benjamīna sievu problēma bija atrisināta, bet sirdī joprojām bija grēks un nepakļāvība. Šilo meitas kļūst par tādiem pašiem upuriem kā citi. Lai tikai Benjamīna dēliem būtu sievas. Šķiet, cilvēkam kā indivīdam šai laikā nav nekāda vērtība.
Ko gan šī skumīgā Bībeles grāmata mums māca? Vai ne to, ka ikviens darīja to, kas viņam pašam likās labs, bet šis labais bieži bija ļaunums citiem. Varbūt, ka tā bija pārspīlēta demokrātija, kas pamazām iznīcināja Dieva tautu. Lielā brīvība darīja nepakļāvīgus, bet bez paklausības Dievam arī šodien mēs tiekam pakļauti līdzīgām traģēdijām.
Lasot šo grāmatu un pārdomājot dažus notikumus mūsdienās, gribas lūgt, lai ātrāk nāk Dieva valstība. Pārdomā savas izjūtas un dalies tajās ar Dievu!
Komentāri (0)
|
Soģ 21:1-21:25
1
Israēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjamīniešiem par sievu."
2
Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3
un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Israēla Dievs, tam bija Israēlā tā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!"
4
Un nākamajā rītā agri tauta cēlās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upurus.
5
Un Israēla bērni jautāja: "Kurš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz draudzes sapulci pie Tā Kunga?" Jo bija ar zvērestu noteikts, ka tam, kas neatnāktu pie Tā Kunga uz Micpu, tam jātiek nonāvētam.
6
Tomēr sava brāļa Benjamīna Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīja: "Šodien vesela cilts ir atlauzta no Israēla!
7
Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie Tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!"
8
Un viņi jautāja: "Vai ir kāds no Israēla cilts, kurš nebūtu devies pie Tā Kunga uz Micpu?" Un redzi, neviens no Jabešas Gileādā nebija nācis nometnē uz sapulci.
9
Tad ļaudis tika vēlreiz pārskaitīti, un redzi, tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10
Tad sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstošus vīru no tiem stiprākiem vīriem un tiem pavēlēja, sacīdami: "Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas Gileādā, iedzīvotājus - gan sievas, gan mazos bērnus!
11
Bet šī ir tā lieta, kas jums ir jādara: visi vīri un visas sievas, kuras vīriem piederējušas, jums jāiznīcina."
12
Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četri simti meitenes, jaunavas, kuras nebija vīru pazinušas un ar tiem gulējušas; tās viņi aizveda uz nometni Šīlo, kas bija Kānaāna zemē.
13
Tad visa sapulce nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna bērniem, kas atradās pie Rimonas klints.
14
Tā tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un tie viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika.
15
Un tautai bija Benjamīna žēl, ka Tas Kungs bija izrāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16
Un tad draudzes vecaji sacīja: "Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?"
17
Tad tie sacīja: "Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna cilts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus.
18
Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ar zvērestu ir solījušies: nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod benjamīniešiem par sievu!"
19
Un viņi sacīja: "Redzi, ik gadus ir Tā Kunga svētki Šīlo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, bet, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sihemu, tad dienvidos no Lebonas."
20
Un viņi pavēlēja Benjamīna bērniem, sacīdami: "Ejiet un paslēpieties vīna dārzos!
21
Un, ja jūs tad novērojat, ka tuvojas Šīlo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna dārziem, satveriet ikviens sev sievu no Šīlo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22
Un, ja viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: "Dodiet tās mums labprātīgi - mēs neviens neesam ņēmuši sev sievu karā, un arī jūs paši tās viņiem neesat devuši; citādi jūs tagad būtu vainīgi."
23
Un Benjamīna bērni tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs.
24
Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie savas dzimtas, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25
Tanī laikā vēl nebija ķēniņa Israēlā; un ikviens darīja, kas šķita taisns paša acīs.
Lasīt vairāk
|
